Mācītāja uzruna
Arvien es turu Kungu sev priekšā – pie labās rokas – es nepaklupšu!
(Ps 16:8)
Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.
(Apd 4:13)
Drosme dzīvot
Cik bieži dzīvē saskaramies ar situācijām, kurās nespējam pastāvēt par sevi, par savu taisnību, par savām interesēm! To droši piedzīvojam ne tikai kā atsevišķi indivīdi – pie šāda skumja secinājuma var nonākt arī ģimene, darba kolektīvs, atsevišķa sabiedrības grupa, vai pat nācija kopumā. Kur rast drosmi un stabilitāti? Kā pamanīt nejaušus vai citu apzināti veidotus šķēršļus, un nepaklupt? Kā iemantot iekšēju dzīves līdzsvaru? Kā, galu galā zināt, kas ir tas, par ko ir vērts cīnīties un ko aizstāvēt, un kas, savukārt, ir iekšēji «jāatlaiž» un par ko nav vērts raizēties? Tā nav kaut kāda augstā filozofija, šie ir gluži praktiski, no mūsu ikdienas pieredzes izrietoši jautājumi.
Atbildi, manuprāt, rodam 1. jūnija Lozunga vārdā. 16. psalma autors ir pārliecināts, ka nepaklups, jo aizvien tur «Kungu sev priekšā – pie labās rokas». Šis tēlainais izteiksmes veids mums atgādina, ka senajā, hierarhiski veidotajā sabiedrībā tas, kurš sēdēja valdniekam pie labās rokas, bija viņa uzticības persona, kuram bija dotas visas pilnvaras rīkoties ar pavalstniekiem tā, it kā to darītu pats valdnieks.
Psalma autors tātad ir cilvēks, kurš apzinās savu dzīvi kā savu karaļvalsti, pār kuru viņam ir jāvalda, par kuru jāuzņemas atbildība. Un vienlaikus viņš zina, ka ne visu viņš saprot, ne visu spēj – viņš, savas dzīves valdnieks, nespēj būt vienīgais veiksmīgas vadīšanas un pārvaldīšanas garants. Tādēļ viņš ir atradis Kādu, kam uzticas tā kā pats sev, visas savas atbildības un pilnvaras viņš ir atdevis Kādam, kura skats ir tālāks, vērtējums – dziļāks, padoms – līdzsvarotāks. No rīta pamostoties, atverot acis un konstatējot, ka «esmu atkal iesēdies savā ķēniņa tronī», cilvēka pirmais jautājums ir: «Vai Dievs joprojām ir ar mani? Vai viņš joprojām ir pie manas labās rokas? Vai joprojām man ir Kāds, kura priekšā nostāties, kura vērtējumam atvērties, kura padomam uzticēties?»
Tieši tas bija noticis ar Pēteri un Jāni, kā Apustuļu darbu grāmata saka, šiem nemācītajiem un vienkāršajiem cilvēkiem. Viņu drosme un attapība, ko sāka pamanīt un par ko izbrīnījās apkārtējie, nebija nedz iedzimta talanta, nedz izglītības rezultāts. Viņi bija bijuši kopā ar Jēzu. To, ko senais psalma autors mēģināja piedzīvot Tempļa kalpošanas rituālos un lūgšanās, Rakstu lasīšanā un senču tradīciju ievērošanā, un ko viņš visaptveroši noformulēja kā Kunga turēšanu sev priekšā pie labās rokas, Pēteris un Jānis piedzīvoja dzīvā saskarsmē ar dzīvu cilvēku – Jēzu, savu skolotāju. Iespēja būt Jēzus tuvumā, atvērtība un ļaušanās viņa klātbūtnei kaut kādā veidā šiem vienkāršajiem vīriem iedeva gaišāku un redzīgāku skatu uz dzīvi, atraisīja viņos drosmi dzīvot pašiem un cīnīties par citu dzīvēm, padarīja viņus spējīgus beidzot stabili nostāties uz savām kājām. Tā ir beznosacījuma mīlestība un neviltota labvēlība, kuras tuvumā nonākuši mēs pamazām iemantojam nepieciešamo līdzsvaru optimālai esībai. Novēlu pēc tās ilgoties, to meklēt un piedzīvot šajos vasaras mēnešos un visā dzīvē.
Kaspars Simanovičs, mācītājs
