“Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju Tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi.” /Jer.31:3/
Šovasar, apceļojot dzimto zemi, kādas šosejas malā ieraudzīju milzīgu uzrakstu, kas bija rūpīgi uzzīmēts uz kādas netālu esošas ēkas, – “Jēzus arī Tevi mīl”. Pirmajā acumirklī nodomāju – tādā kā brīvbaznīcas stilā izveidots nedaudz uzbāzīgs atgādinājums cilvēkiem par Dieva mīlestību un žēlastību. Protams, izskatās neierasti, bet – no citas puses – arī mēs rakstām šādus uzrakstus. Sēžot mūsu Lutera baznīcā, atliek tikai pacelt acis un ieraudzīt, ka pāri visai baznīcas velvei stiepjas tikpat milzīgs uzraksts kā tas, kas šosejas malā, – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Katrai draudzei, katram laikmetam un cilvēku izjūtai par realitāti ir savi uzraksti.
Braucot tālāk un domām vēl kavējoties pie redzētā teikuma šosejas malā, mani pārņēma sajūta, ka šajā teikumā kaut kas tomēr nav kārtībā. Jēzus arī Tevi mīl – tas izklausās ļoti labi. Tā patiešām ir prieka vēsts, bet tikai jautājums, kam. Ja Jēzus man ir kāds, kura mīlestība ir kaut kā jāizpelnās, jāizlūdzas, kāds, kurš mani sāk mīlēt tikai tad, kad kaut ko ir dabūjis par to pretī, vai tāds, kura mīlestības apjoms ir ierobežots un Viņam krietni jāparēķina, vai, mīlot mani, tās nepietrūks kādam labākam par mani, tad šī ziņa patiešām ir atvieglojoša un cerības modinoša, jo vēstī, ka arī es esmu ticis Jēzus draugu lokā, arī man ir atvērušās ne visiem pieejamās durvis, arī es esmu uzņemts Viņa žēlastības derībā – pēc ilgas gaidīšanas rindā. Ja Jēzus ir kaut kas viens, bet mīlestība kaut kas cits, tad patiesi ir jābūt laimīgam, ka Jēzum ir tik daudz mīlestības, ka arīmani Viņš ir gatavs mīlēt. Vai arī pārējos, to gan nezinām, bet galvenais, ka mani, mani.
Dieva tēlā, kas slēpjas aiz uzraksta šosejas malā, diemžēl kaut kā būtiski pietrūkst. Viss it kā ir – gan varenība un majestātiskums, gan svētums un taisnīgums, jā, tiešām tur ir viss, kas Dievam piemīt. Tomēr mīlestība Dievam nevis piemīt, bet gan ir Viņa identitāte. Dievs IR mīlestība. Mīlestība un Dievs – tas ir viens. Mums vārds “mīlestība” vienmēr nozīmē kaut ko ekskluzīvu. Taču Dieva mīlestība ir inkluzīva – visus un visu ietveroša. Tā ir mīlestība patiešām uz visiem cilvēkiem un visu realitāti. To nevar neredzēt Jēzū, un, ja es to neredzu, tad patiesībā neredzu Jēzu. Dieva mīlestība ir liela un mūžīga tāpēc, ka tā mīl lielo un mūžīgo. Bet liels nozīmē arī sarežģītību un pretrunīgumu. Tāds ir cilvēks un visa realitāte. Jēzus atsakās noteikt šai realitātei savus nosacījumus. Jo otru cilvēku mēs sākam īsti mīlēt tikai tad, kad pārstājam viņam uztiept nosacījumus, kas jāizpilda, lai mēs viņu mīlētu. Tieši tas pats attiecas uz visu realitāti. Jēzus realitāti pieņem visā pilnībā, arī tās tumsu un postu.
Dievs ir absolūtais, svētais, visvarenais, visuresošais, visuzinošais, patiesais, taisnīgais. Tas viss tā ir. Šie īpašības vārdi. Taču tie ir tikai pēc tam. Jo pāri tiem un visam Dievs IR mīl. Viņš ir darbības vārds. Tā ir Viņa sirds, dvēsele, kodols, centrs, dzinējspēks, Gars. Viss pārējais tikai izriet no šī – paša galvenā. No tā, kas vienīgais IR. Septembra lozunga vārdi Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju Tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi nozīmē, ka nekad nav bijis tāda brīža un nekad arī nebūs, kad mūs katru un visus kopā nemīlētu. Bez kāda arī vai kādām citām partikulām un saikļiem. Mēs esam šajā mīlestībā. Tā ir mūsos dvesta jau no iesākuma.
To vienmēr var manīt. Mēs vienmēr diezgan skaidri jūtam, vai kaut kas tiek vai netiek darīts mīlestībā. Vai kaut kas tiek darīts tāpēc, ka Dievs ir svēts vai visvarens, vai visuresošs, vai visuzinošs, vai taisnīgs, vai patiess. Vai arī tāpēc, ka Dievs mīl.
Linards Rozentāls, virsmācītājs
