Kungs ir Gars, bet, kur Kunga Gars, tur – brīvība. (2.Kor. 3:17)
Oktobra lozungs runā par brīvību. Pēc brīvības, šķiet, ilgojas ikviens cilvēks. Katrā ziņā ikviens, kurš kaut vai reizi dzīvē ir izjutis tās priekšrocības. Taču brīvība nav gluži pašsaprotama parādība šajā pasaulē. Ir tik daudz dažādu ierobežojošu, dzīvi paralizējošu, pat paverdzinošu spēku un norišu, ka būt brīvam vispirms nozīmē iegūt resursus noteikto ierobežojumu pārvarēšanai.
Savādi, bet ikdienas pieredze apliecina: brīvība nekad nav par brīvu. Piemēram, lai nācija iegūtu valstisku brīvību, noteiktā brīdī nepieciešams pietiekams politiskais kapitāls vai militārais potenciāls; ekonomiskas un finanšu brīvības iemantošanai nepieciešama nauda (protams, arī prasme ar to apieties); psiholoģisku brīvību iegūst tikai tas, kuram ir veselīga pašapziņa. Garīgai brīvībai, apustulis Pāvils ir pārliecināts, vajag tikai vienu – Dieva Gara klātbūtnes pieredzi, jo “Kungs ir Gars, bet, kur Kunga Gars – tur brīvība”. Tas ir resurss, kas ikvienam garīgo brīvību alkstošam cilvēkam ik dienas ir nepieciešams, – apzināties mīlošā un svētību dodošā Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Kādēļ gan mums vajag brīvību? Kādēļ pēc tās ilgojamies? Nu, lai varētu darīt, kas ienāk prātā; lai būtu sajūta, ka esi brīvs, ka neviens tev nevar likt darīt to, ko tu pats negribi. Arī. Šādu visaptverošu brīvību ieguvušiem, mums sākumā varētu būt ļoti interesanti. Bet iedomāsimies, ka laika gaitā mēs būtu apmierinājuši visas savas vajadzības, vēlmes, intereses, iekāres, visu – un vēl būtu laiks, vēl būtu nauda, vēl mūsu rīcībā būtu visi iespējamie resursi… Kādā brīdī vienkārši kļūtu garlaicīgi. Mēs nezinātu, ko ar savu brīvību iesākt. Tādēļ ne mazāk svarīga par pašu brīvību vispirms ir izpratne par to. Ko man nozīmē brīvība, kādēļ man to vajag, ko es ar to iesākšu, kurp es vēlos, lai tā mani aizved?
Apustulim Pāvilam garīgā brīvība bija lielākais ieguvums un dārgums, taču viņam tā nenozīmēja vienkārši darīt to, kas kārojas, kas ienāk prātā. Viņš labi apzinājās, ka brīvība cilvēkam vispirms ir nepieciešama, lai viņš netraucēti varētu īstenot sevī apslēpto potenciālu – Dieva tēlu un līdzību – un dzīvot pilnasinīgu un piepildītu dzīvi, kurā atklājas viņa ticība, paļāvība, talanti, spējas, līdzcietība, prieks, gandarījums. Personīgi Pāvilam brīvība nozīmēja arī kalpošanu – tiem, kas vēl nebrīvi, sasaistīti, nedroši, neatpestīti… Iemantojis brīvību pats, viņš nevarēja, nevēlējās tās augļus paturēt tikai sev. Dalīties ar pestīšanas un brīvības pieredzi bija apustuļa turpmākās dzīves aicinājums.
Oktobra sākumā baznīcā svinam Pļaujas svētkus. Savā ziņā tos varētu raksturot kā Dieva radītās pasaules brīvības un kalpošanas svētkus. Pati daba, būdama vēl pietiekami brīva, nesasaistīta un nesamocīta, aizvien īsteno sevī ielikto potenciālu un ik pa brīdim dāvā mums savas veltes. Mēs, tās ar pateicību saņēmuši, sajūtamies mazliet priecīgāki, pateicīgāki un brīvāki dzīvot arī paši. Un, kā izsenis Pļaujas svētkos ierasts, daloties ar to, ko esam saņēmuši, mēs kalpojam tiem, kam mazāk dienišķās maizes un mazāk brīvības.
Ar laba vēlējumiem Pļaujas svētkos un tālākajā brīvības izaugsmē
mācītājs Kaspars Simanovičs.
