Vai labajam, kurš palicis bez sava pretstata – sliktā, nedraud vienpusība? Uz šo jautājumu bieži nākas atbildēt kādā no dzīves krīzēm. Ja cilvēks kādu savas psihes daļu ilgstoši neievēro vai noliedz, tā sāk pieteikt sevi arvien uzstājīgāk – parādās garastāvokļa svārstības, trauksme, haosa izjūta, psihosomatiski traucējumi. Jūtot pārmaiņu nepieciešamību, cilvēks nereti cenšas ieviest izmaiņas ārējā realitātē – maina dzīves vietu, dzīves draugu, taču stāsts ir par pārmaiņu pieņemšanu iekšējā realitātē.
To psihes daļu, kuru cilvēks nekad nerādītu apkārtējai pasaulei, un kuru arī pats sevī nevēlas atzīt, Junga analītiskajā psiholoģijā sauc par Ēnu. Tā visbiežāk ir amorāla vai vismaz ar sliktu reputāciju, proti, satur tās īpašības, kas ir pretrunā ar dotās sabiedrības normām. Taču tā satur ne tikai viennozīmīgi sliktas lietas, bet gan pretstatu attiecībā pret doto atskaites sistēmu. Ēna sastāv no visiem tiem mūsu būtības aspektiem, kas liktu mums just diskomfortu pašiem no sevis, taču tā nav sinonīmiska ļaunumam, kaut arī var saturēt elementus, kurus apziņa un pastāvošā kultūra vērtē kā ļaunus.
Jautājums, uz kuru neviens no mums nevar atbildēt, ir: “Pastāsti man, ko tu neapzinies?” Taču nezināmais pašam par sevi nekur nepazūd, bet iesūcas ikdienas dzīvē, ietekmējot vērtības, izvēles, rīcības, utt. Vai zivs zina, ka viņa peld ūdenī? Droši vien, ka ne. Viņa ir vienota ar savu stihiju. Vai cilvēka apziņas centrs zina, ka viņš peld dažādu, atšķirīgu, konkurējošu spēku ūdenī? Droši vien, ne vienmēr. Reālajā dzīvē tas mēdz izpausties paradoksālā veidā – cilvēks nevis apzināti rīkojas, bet ar viņu kaut kas notiek.
Citkārt cilvēks savu nepieņemto psihes daļu projicē uz ārpusi – stāsts par baļķi savā un skabargu otra acī. Tādā gadījumā cilvēks uzskata, ka tā piemīt šīs projekcijas nesējam, un ar pašu tam nav nekāda sakara. Projekcijas mehānisms ir neapzināts, un projicēts tiek tikai bezapziņas saturs. Pats sevi cilvēks izjūt kā nevainojamu, bet to cilvēku, uz kuru tikusi projicēta paša Ēna, kā briesmoni. Šis mehānisms arī ir pamatā grēkāža lomas radīšanai. No Junga analītiskās perspektīvas grēkāža meklēšana ir Ēnas noliegšana un projicēšana uz piemērotu objektu, ar kuru pēc tam var cīnīties jau kā ar “ārējo ienaidnieku”. Un cīņa var būt asa, nežēlīga un tikpat ilgstoša un asiņaina kā visa mūsu cilvēces karu vēsture, jo ārējais ienaidnieks ir dzīvs iemiesojums, nemitīgs atgādinājums tai mūsu daļai, ko redzēt negribam.
Jungs uzskatīja, ka katra cilvēka individuālā attīstība jeb individuācijas process paredz tikšanos ar Ēnu, taču apziņa tam izrāda pretestību. Sastapšanās ar Ēnu ļauj cilvēkam apzināties savu līdzšinējo ierobežotību, to, ka amorālais pastāv ne tikai ārpus viņa, bet arī viņā pašā, un atbrīvo līdz šim Ēnā ieslodzīto enerģiju. Sastapšanās ar Ēnu ir nozīmīgs solis ne tikai katra cilvēka individuācijas procesā jeb ceļā uz sevi, tas nozīmē arī visas sabiedrības izaugsmi. Var sākt ar sevi.
Guna Berga, analītiskā psihoterapeite
