Linards Rozentāls
14.10.2019
Kāds varētu būt mūsdienu cilvēks. Īsas pārdomas.
Hubertus Habfāss (dz. 1932.g., katoļu teologs un pensionēts profesors reliģiju pedagoģijā, daudzu grāmatu autors) vērš uzmanību uz vairākām mūsdienu cilvēka iezīmēm 21.gadsimta sākumā, ko, viņaprāt, nedrīkst neņemt vērā kristietība, meklējot valodu, formu un saturu, kā būt nozīmīgai mūsdienu cilvēkam.
Halbfāss norāda uz vairākām iezīmēm:
• mūsdienu cilvēks uztver realitāti kā vienu veselumu, līdz ar to arvien neticamāk izklausās runas par to, it kā šo realitāti ietvertu kāda cita realitāte ar kādām pārdabiskām debesu būtnēm. Mūsdienu cilvēkam tas neliekas iedomājami. Kāmēr mūsu zināšanas par pasauli un kosmosu vēl nebija sasniegušas noteiktu līmeni, šāda taipusīga realitāte tika pieņemta un maz apšaubīta. Mūsdienu cilvēks realitāti vairs neuztver divstāvīgā veidā. Tam ir ļoti lielas konsekvences, daudz lielākas nekā mēs pirmajā brīdī varam iedomāties. Realitāte tiek uztverta kā viena. Tā sastāv no ārējās, objektīvās, novērojamās realitātes un iekšējās, psiholoģiskās, realitātes. Ārpus cilvēka un iekšpus cilvēka.
• mūsdienu cilvēkam neviens realitātes jēgas skaidrojums nav pieņemams vairs tikai tāpēc, ka to pārstāv tā vai cita instance, t.sk. arī baznīca. Mūsdienu cilvēks akceptē kompetenci, ekspertīzi un vēlas saprast pats. Viņu neuzrunā hierarhiskas struktūras un neviens viedoklis viņam neliekas pareizāks tikai tāpēc, ka to saka prezidents, bīskaps, Saiema vai kāda cita instance. Mūsdienu cilvēks izturas skeptiski pret hierarhiju un kā absurdu noraida domu, ka tā varētu būt Dieva iecelta – taisni otrādi, viņu uzrunā Jēzus, kurš apšauba un kritizē sava laika reliģiskās un sabiedriskās hierarhijas un sistēmas. Līdz ar to mūsdienu cilvēku neuzrunā atsauksmes uz baznīcas amatiem, kārtībām un struktūrām, jo viņš zina, ka tās ir sava laika realitātes uztveres un domāšanas konstruētas.
• Mūsdienu cilvēks nopietni uztver brīnumus, bet ne brīnumdarbus. Brīnums ir tas, ko ir iespējams atkārtot un praktizēt. Brīnumi ir iespējami – alkoholiķis var kļūt par cilvēku, kas atlikušo mūža daļu pavada skaidrā, nesatricināms totalitārais režīms var izjukt dažu gadu laikā, Aušvicas nometnē var piedzīvot kād atev nepazīstama cilvēka rūpes un mīlestību pret tevi. Bet tas ir kaut kas cits nekā “brīnumdarbi”, kurus sola brīnumdari. Alkoholiķa pudelē šņabis nevar pārvērsties par ūdeni, totalitārie režīmi nesabrūk, ja pie to robežām izber sāli, Aušvicas nometnē gāze gāzes kamerās nevar pārvērsties par elpojamu gaisu. Tādi brīnumdarbi ir ilūzijas. Tos noraidīja arī Jēzus, kad atteicās mesties lejā no kalna un palikt dzīvs un tādā veidā parādīt visiem, kā Viņš irDieva dēls.
• mūsdienu cilvēks Bībeli uztver kā literāru un vēsturisku tekstu, kura izpratnei ir nepieciešamas priekšzināšanas, jo mūsdienu cilvēks nevēlas, atverot Bībeli tūdaļ nokļūt pasaku pasaulē. Līdz ar to vienīgais pieņemamais Bībeles izpratnes veids ir – mēģināt nošķirt vēsturiskos aprakstus no tēlojumiem un metaforām un to, kas nav savienojams ar veselo saprātu, lasīt metaforiski. Pretējā gadījumā mūsdienu cilvēkam Bībele kļūst nenozīmīga grāmata, kam nav sakara ar realitāti.
• mūsdienu cilvēks bieži ir “kultūras kristietis”. Kā raksta austriešu publicists Antons Grabners-Haidners, kultūras kristietis ciena un kā pozitīvas novērtē kristīgās ticības pamatvērtības – solidaritāti ar vājajiem, aktīvu palīdzību tuvākajiem, izlīgumu ar pretinieku, miera uzturēšanu. Un kultūras kristietis zina, ka viņš ir ietekmēts un vedojies no kristīgās kultūras un mākslas darbiem un arī kristietības institūcijām, no ticības bildēm un stāstiem, simboliem, garīgās mūzikas un dzejas. Viņaprāt, kristietība, neskatoties uz visiem tās trūkumiem un deficītiem, ir radījusi pasaulē milzīgu kultūras un eksistenes telpu, kas ir izplatījusies uz visas planētas. Kultūras kristietis apzinās kristietības kļūdas un grēkus, taču to dēļ nevēlas tā vienkārši sevi nošķirt no šīs visu pasauli aptverošās kristīgās kultūras un civilizācijas. Par baznīcas tradicionālajiem saturiem un teologu domu gājieniem kultūras kristietim nav liela interese, baznīcas dogmatiskais faktors viņam ir kļuvis svešs. Kultūras kristietis atšķiras no baznīcas kristieša, kurš joprojām maksā draudzes nodokli un šad un tad parādas dievkalpojumis. Tajā pašā laikā kultūras kristietim no baznīcas zosāda neuzmetas un viņš ir atvērts tam, kā baznīca varētu mainīties, kā tā attīstītos tālāk un varbūt arī sev kādreiz viņš tajā ieraudzītu vietu.
• vienai mūsdienu cilvēku daļai ir vēlme pēc evaņģēliskas kristietības, proti, Jēzus dzīvē balstītiem reliģiskiem, ētiskiem, filosofiskiem saturiem un praksēm. Jēzus sludinātā un praktizētā dzīves forma, saturs, attieksme pret citiem, attiecību veidošana, cilvēku akceptēšana un pieņemšana ir atslēga un avots arī mūsdienu cilvēku lielajiem jautājumiem un arī bažām.
• citai mūsdienu cilvēku daļai ir vēlme pēc fundamentāliskas kristietības. Mūsdienu cilvēks, nespēdams akceptēt un sevi atrast strauji mainīgajā pasaulē, drošību baznīcā meklē tajā, lai nekas no iepriekšējo gadsimtu ticības saturiem un formām netiku mainīts, pārvērtēts, uzlabots, papildināts. Tāpēc mūsdienu cilvēks var nostāties aizsardzības pozīcijā iepretī Bībeles eksegēzei, zinātniskajam pasaules uzskatam, turēties pie visa Bībeles teksta burtiskas izpratnes – un tas ir, ko var vērot visās konfesijās. Bet es nedomāju, ka tā ir izeja un veids, kā kristietība varētu kļūt atkal nozīmīga vairums cilvēku sirdīs un acīs.
Savukārt, vācu protestantiskā teoloģe Mariona Kistenmahere (latviešu lasītājam vairāk pazīstama kā grāmatas “Dievs 9.0” viena no autorēm) savā jaunākajā grāmatā “Integrālā kristietība. Vingrināšanās jaunā garīgā inteliģencē”) uzsver, ka galvenā mūsdienu cilvēka iezīme ir kritiskā domāšana. Viņa norāda uz vairākiem aspektiem, vienlaikus apzinoties, ka cilvēki, kuri dzīvo vienā un tajā pašā laikā, bieži nav viena un tā paša laika cilvēki un mūsdienās līdzās viens otram dzīvo cilvēki, kuri atrodas dažādās apziņas attīstības pakāpēs un līdz ar to dažādi raugās uz reliģiju, baznīcu, Dievu, sevi un sabiedrību, citiem vārdiem, uz realitāti.
Tomēr vairums mūsdienu cilvēku respektē reliģijas un apziņas brīvību, reliģijas un valsts šķirtību un cilvēktiesības, kuras apzinās kā izšķirošu mērogu visas cilvēces savstarpējām attiecībām un kopīgai spējai sadzīvot kopā uz vienas planētas. Tā kā brīvība ir iespējama savstarpējas tolerances apstākļos, mūsdienu cilvēks vēlas būt tolerants. Visu lietu mērogs viņam ir veselais saprāts, kurš ticību vēlās satvērt ar saprāta palīdzību, nevēloties sešas dienas nedēļā domāt vienā veidā, bet septītajā veselo saprātu nolikt malā un domāt citādā veidā. Ir svarīga kritiska pieeja Bībelei, apzinoties, ka Bībele nav brīva no pretrunām, un to ir sarakstījuši cilvēki, kuri to darījuši pēc vislabākās sirdsapziņas, bet sava laikmeta un domāšanas un realitātes uztveres ietvaros. Bībelei ir jāpieiet vēsturiski un zinātniski, to nav iespējams saprast un lasīt bez papildus zināšanām par laikmetu, tekstu, autorību – Bībele nav aforismu un pasaku grāmata, kuru nevar lasīt kā faktu grāmatu, bet metaforiski. Bībele vēstī nevis tikai par to, kā kaut kas ir noticis, bet par tā vai cita nozīmi. Mūsdienu cilvēks uzskata, ka baznīca un kristietība vairs nav vienīgās realitātes jēgas skaidrotājas. Zinātniskais pasaules uzskats un sekularizācija, viņaprāt, ir cilvēces brieduma pazīmes un baznīcai ir jāatsaucas šai sabiedrības dabiskajiem attīstības procesiem. Tas nav baznīcas apdraudējums, bet iespēja. Mūsdienu cilvēks ir skeptisks pret mītiem, ja ar mītu saprotam kaut ko, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu, neapšaubāmu, neskaidrojamu, nepārjautājamu. Līdz ar to arī skepse pret dogmām, kas nereti, viņaprāt, ir atbildes uz sen zudušiem jautājumiem. Mūsdienu cilvēks meklē nevis atbildes, bet uzdod jautājumus.
Mūsdienu cilvēka iezīme ir radošas šaubas. Šaubas ir attīstības dzinējspēks, tieši šaubas par esošā neapstrīdamību izraisa izaugsmi. Mūsdienu cilvēkam šaubas nav ticības trūkums, bet gan ticības izaugsmes telpa. Indivīdam pašam ir jānonāk pie atbildēm, pašam jāsaprot – mūsdienu cilvēka apustulis ir Toms. Mūsdienu kritiski domājošais un racionāli domājošais kristietis vai cilvēks, kas grib būt kristietis, ir praktizējošs skeptiķis, apšaubītājs, bet vienlaikus radošs skeptiķis, nevis arogants visa noliedzējs, kas ir sastindzis savā nespēja neko jaunu pieņemt un satvert.
Mūsdienu cilvēkam strauji zūd interese par reliģiju, šim procesam ir tendence pieaugt. Tas ir intereses zudums par reliģiju, kādu mūsdienu cilvēks pazīst no vēstures, viņa acīs daudzas līdzšinējās reliģiskās formas un saturi zaudē vai ir zaudējuši savu derīguma termiņu. Intereses zudums rada auglīgu tukšumu, kura var rasties interese par tādām reliģijas un garīguma formām, kuras mūsdienu laikmetē vēl atrodas tapšanas stadijā – arī kristietībā.
Mūsdienu cilvēkam Dievs vairs nav nepieciešams, lai izskaidrotu pasauli. Tas nenozīmē, ka viņam Dievs nav nepieciešams vispār. Tā kā Dievs mūsdienu cilvēkam ir ne tik daudz “aiz visa”, “augšā”, “taipus” šai realitātei, bet “iekšpus”, visa avots, visas būtības pamats, rodas priekšnoteikumi mistiskā, kontemplatīvā, iekšējā ceļa uzplaukuma laikmetam kristietībā.
Kopumā daudzi autori norāda uz to, ka kristīgās ticības un tradīciju tradicionālie saturi piedzīvo eroziju. Daudzi centrāli kristīgās ticības saturi kā Trīsvienība, iedzimtais grēks, Pestīšana, Augšāmcelšanās, Kristus otrā atnākšana kļūst saturiski sveši un atsevšināti no reālās dzīves un tā jautājumiem.
Savukārt, viens no svarīgiem mūsdienu cilvēka garīgajiem jautājumiem ir, kā man dzīvot mīlestības pilnu dzīvi, kā man dzīvot dzīvi, kurā esmu laimīgs es un daru laimīgus citus, šodienas jautājums ir, kā veidoties tādām attiecībām cilvēku, cilvēku grupu, tautu, nāciju, rasu, dažāda dzīvesveida un dažādu politisko un reliģisko uzskatu pārstāvju vidū, kā veidoties tādām attiecībām, lai cilvēce varētu dzīvot un pastāvēt, lai tajā sev cienījamu un no visiem pārējiem akceptētu vietu varētu atrast ikkatrs, lai cilvēce neietu bojā savstarpējās ķildās un karos.
Cits skatījums uz cilvēku 21.gadsimta sākumā, varētu būt pievēršot uzmanību trim galvenās mūsdienu postmodernā cilvēka vērtībām – plurālismam, kontekstuālismam un konstruktīvismam.
Konstruktīvisms: realitāte nav dotums, bet ir cilvēku konstruēta, veidota – idejiski, valodnieciski, sociāli, reliģiski, zinātniski un vēsturiski. Katrs cilvēks realitāti uztver citādāk, atkarībā no sava dzimuma, vecuma, izglītības, ētiskiem uzskatiem, utt. Tāpēc nav tādas absolūtas patiesības par šo realitāti, nepastāv tīri empīriska objektivitāte, kāds ārpus visa esošs skats uz realitāti. Mēs neviens nesēžam skatītāju zālē, bet visi esam uz skatuves un piedalāmies un radam savu izrādi.
Kontekstuālisms: ir svarīgi katru jēdzienu, izteikumu, personu ieraudzīt tā kontekstā, ja vēlamies saprast, ko šīs jēdziens, izteikums vai cilvēks nozīmē.
Plurālisms: tā kā pastāv ļoti daudzi konteksti, raudzīties uz realitāti plurāliski nozīmē aptvert to kā daudz lielāku lielumu nekā mums tā šķiet no viena konteksta vai no viena redzesleņķa. Plurālisms palīdz realistiskāk uztvert realitāti.
Tā kā no mūsdienu cilvēka perspektīvas nevienam nav vairs monopols uz patiesību, svarīgāka par jaunu reliģisku informāciju, kļūst pieredze. Mūsdienu cilvēks vēlas ticību pieredzēt nevis tikai par to zināt. Tāpēc priekšplānā izvirzās pieaugoša interese par garīgajām praksēm. Mūsdienu cilvēkam sprediķis nav vienīgais dievkalpojuma centrs, par centru kļūst pieredze – Svētā Vakarēdiena mielasts? Nevis atbildes, bet pieredze, vislabāk paša autentiskā pieredze. Svētais Vakarēdiens atklāj cilvēkus vienojošu kopīgu praksi nevis vienādus uzskatus uzskati – tāds jau sākumā bija Jēzus gudri iedibinātais baznīcas projekts. Mūsdienu cilvēks vēlas, lai reliģijas ir daļa no kopīgā cilvēces projekta un kalpo tam – kā mums katram un visiem kopā augt par miermīlīgiem, mīlestības pilniem un labiem cilvēkiem. Mūsdienu cilvēks vēlas piederēt, taču vietai, kas saskan ar viņa vērtībām. To raksturo arī jūtīgums pret upuriem, mūsdienu cilvēkam nereti ir vajadzīgi upuri, par kuriem rūpēties. Jūtīgums pret netaisnību. Mūsdienu cilvēks ir (K.Vilbers) “Jānis Kristītājs otrajā oktāvā” – viņš cīnās par to, lai visi tiktu pieņemti un šajā cīņā vairāk līdzinās Jānim nekā Jēzum.
Cilvēki vēlas no baznīcas nevis tik daudz teoloģiskas domas un piedalīšanos kādos politiskos vai sociālos projektos, bet gan garīgu aprūpi, līdzgaitniecību, rūpes, mīlestību, atbalstu – kā vēstī socioloģijas aptaujas Vācijā, kas aprakstītas praktiskās teoloģijas mācību grāmatās.
