Devītā diena – ceturtdiena
Līdz Ziemsvētkiem nu vēl tikai deviņas dienas. Līdz citādajiem Ziemsvētkiem. Un vientuļajiem. Deviņām istabām vēl jāiziet cauri pirms Ziemsvētkiem. Šajās dienās mēs domāsim, kā tos svinēt. Ziemsvētki ir dzīvi, tie nav mums zuduši. Viņiem ir deviņas gaismas un, mēs domāsim, kā palīdzēt tām spīdēt arī pandēmijas laikā.
Šī doma pie manis atnāca pēkšņi. Man ienāca prātā, vai Svētā Gara deviņi augļi nav arī deviņas gaismas cilvēkā? Deviņi veidi, kā mēs varam izdzīvot savu dzīvi Kristus Garā? Un, ja viena gaisma dziest, tad paliek vēl astoņas. Ja trīs sāk trīsuļot, tad sešas vēl ir spēka pilnas. Kaut kā tā. Un tad es iedomājos, ka ja nu arī Ziemsvētkiem deviņas gaismas? Ka nav tik vienkārši pandēmijai tikt ar tām galā. Deviņas gaismas, visas ļoti dzidras. Visas līdzvērtīgas, neviena nav pati par sevi labāka, skaistāka, spožāka. Deviņas sveces Ziemsvētku eglītē, deviņas mantiņas tās zaros, deviņas brīnumsvecītes. Deviņi ēdieni Ziemsvētku Gara galdā.
Pirmā gaisma – pati pazīstamākā. Ģimene un radi. Daudziem vienīgā. Šogad, kad nevaram sanākt kopā kā gribētos, šķiet, arī Ziemsvētki mums atņemti. Taču nē. Tā ir tikai viena to gaisma. Un tā nav atņemta. Tās liesma tikai mazāka, personiskāka, vārīgāka. Tā ir mūsu paaudzes lielā vajadzība – vismaz reizi gadā visiem sanākt kopā, apzināties, kas mēs esam un cik mēs, un kādi mēs esam. Mūsu paaudzei vēl jo vairāk tas ir svarīgi tāpēc, ka joprojām nesam sevī iepriekšējās paaudzēs piedzīvotās kara traumas, kad kara laika izraisītājos bēgļu plūdos lielākā daļa ģimeņu nevarēja palikt kopā. Tās tika izšķirtas. Un ļoti daudzos cilvēkos līdz kaulam iemājoja bailes nekad vairs nesatikties, pazaudēt savus tuviniekus. Tās ir bailes, kuras daudzos joprojām izpaužas ilgās, ka vislabāk ir tad, kad visa ģimene ir sanākusi kopā. Tā ir vēlme, kura daudziem mums citiem vairs nav saprotama. Šī nekad nepiepildāmā vēlme satikties, būt kopā un arī zināt, kur ir vieni bērni un citi bērni. Un Ziemsvētki un Vecgada vakars tam ir labs iemesls. Mēs iesākam šo gadu visi kopā, zinādāmi, kas mēs esam un cik mēs esam, un kādi mēs esam. Arī trakā tante un nejaukais onkulis. Mēs sanākam kopā, uzsildam vecos stāstus, atceramies vecos rituālus, arī pamētājam vecos kara cirvjus. Tas ir labi, tā ir pareizi un tā piederas, un tas arī mums ir vajadzīgs. Šogad tas citādāk. Bet Ziemsvētki nebūt nav tikai ģimenes un radu kopā sanākšanas svētki. Tie neizdzīvo tikai visiem esot kopā, arī pilnā baznīcā nē. Tā nav visa Ziemsvētku būtība, nepavisam nav.
Mācītājs Linards Rozentāls
