ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. SEŠPADSMITĀ DIENA.

ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
SEŠPADSMITĀ DIENA. …UZ MŪSU KUNGU.

Arī “Kungs” Jēzus laikā un vēl ilgi pēc tam ir imperatora tituls, pie tam pats svarīgākais. Kad viņš parādījās ielās, visi sauca: “Kungs, apžēlojies! Kyrie eleison!” To var arī saprast. Nedod Dievs, ka imperatoram kaut kas sakristu uz nerviem. Tāpēc labāk jau ar viņa labvēlību nodrošināties savlaicīgi. Bībelē Dievs ir Kungs. Kur ebreju Bībelē stāv neizrunājamais vārds JHVH, tur visi teica Adonai, proti, Kungs. Šīs abas lietas ņēma vērā, kad Jaunajā Derībā par Kungu sāka dēvēt Jēzu. Tā rīkoties bija vēl trakāk nekā saukt Jēzu par Dieva Dēlu. Kodolīgais formulējums “Jēzus ir Kungs” bija pati pirmā kristiešu ticības apliecība. Tā vēstīja – mīlestība valda pār visu, tai pieder galīgā vara debesīs un virs zemes. Tā dara šo pasauli par Dieva valstību. Tā maina cilvēkus. Tā izdeldē grēku. Ja Jēzus ir Kungs, tad imperators tāds nav. Un neviens nav. Tad mēs neviens viens otram neesam. Tā ir ļoti satraucoša ticības apliecība. Uz tās stāvot, draud izjukšana visām hierarhijām, garīgām un laicīgām, visām vienai pār otru valdošām struktūrām, sistēmām un varām. Kur tad mēs nonāksim, ja tikai Jēzus ir Kungs? Ne akmens uz akmens nepaliks. Vara cilvēkiem, kopā ar cilvēkiem un pie cilvēkiem – vai tā maz vairs ir vara? Vismaz tāda, kādu to pazīstam. Senā ticība, ka tikai Jēzus ir Kungs, ir ļoti, ļoti mūsdienīga. Daudziem pat pārāk. Tā ir radikāli horizontāla, ekumēniska, inkluzīva ticība. Tā neko neuzspiež, neko neiegūst sev par īpašumu, tā nenosaka, bet dzīvo pēc skaidrām vērtībām kā topoša un nepabeigta, ļaujot sevī cirkulēt Garam. Tā māca un mācās. Tā lido uz centru, saskaņojas ar līdzās lidojošiem un ne ar vienu nesaskrienas. Tai Jēzus ir Kungs.

Mācītājs Linards Rozentāls

IMG_8117

Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes.