Uz baltas kartiņas ir rakstīts “AP MANI IR GAISMA”. Turu kartiņu rokās un piepeši apjaušu – šie vārdi ir mana ticības apliecība. Es ticu, ka ap mani ir gaisma. Tā ir ticība, ka visā, kas mani nospiež, satrauc, kas pār mani gulstas kā smaga nasta, visā, kas ir necaurredzams, aptumšots, neziņas un jautājumu pilns – visā, pilnīgi visā ir kāda plaisa, caur kuru spīd gaisma. Nekas nav bez šīs plaisas, caur kuru spīd Dieva gaisma. Tā spīd caur plaisu sienā, kur reiz bijušas durvis, pa kurām iet tālāk. Tā spīd caur plaisu cietajā stiklā, kas kavē mūs vienam otru sajust, apķert, mīlēt pa īstam.
Četrdesmit dienās līdz Ziemsvētkiem es meklēšu šīs plaisas – sevī un sev apkārt, un meklēšu šo gaismu. Es pats nevaru būt gaisma, bet es varu būt par plaisu. Es varu ļaut šai Kristus gaismai spīdēt. Un, kad atnāks Ziemsvētki, būs daudz gaismas. Ārā vai iekšā, kopā vai pa vienam – šī gaisma mums palīdzēs dzīvot tālāk, dzīvot nākamo gadu, lai kāds tas būtu. Tā ir mana apņemšanās. Ar katru gaismas staru plaisa kļūs lielāka. Un tāpēc es tiekšos pēc gaismas un mīlēšu plaisas. Arī tām ir vieta. Ļoti liela jēga. Jo bez tām nevarētu spīdēt gaisma.
Ir kaut kas – pats, pats būtiskākais, ko mēs nevaram ieraudzīt, kamēr mūsu dzīve nav salauzta. Tikai tad, kad tajā parādās plaisas, tikai tad, kad to pieņemam un pārstājam pret to cīnīties, atklājas, ka caur šīm plaisām, cauri šiem lūzumiem kaut kas spīd. Vēsts, kas maina pilnīgi visu.
Tādi mēs katrs esam – ar plaisām un gaismu. To arī nozīmē – būt cilvēkam. Ja tev ir plaisa, tad jābūt arī gaismai. Katrai diena ir sava plaisa un sava gaisma, un es došos tās meklēt. Tās abas kopā mani vedīs līdz Ziemsvētkiem.
Sāksim šo ceļu ar Tēvreizi.
Pirmā diena
Caur katru plaisu mūsu dzīvēs spīd debesis. Tāpēc es ar to arī sāku šo ceļu un saku: “Mūsu Tēvs debesīs.” Šīs debesis, šī gaisma, ko nespēj noturēt nekas un iepretī kurai saplaisā viss, ir tik mīloša, tik pieņemoša, tik draudzīga un labvēlīga, ka nav cita vārda, kā to nosaukt, kā “Tēvs”. Tas ir tēvišķais un mātišķais visa dzīvā, visa dzīvīguma un radošuma pamatu pamats, lielais mīlestības noslēpums, visu esību kopā saturošā vara un spēks. Nē, “Tēvs” ir pārāk formāls, pārāk atsvešināts, pārāk autoritārs vārds, lai izteiktu to, kas padomā Jēzum. Viņš saka abba. Tētis. Neviens nekur tā vēl nebija Jēzus laikā teicis. Nevienā lūgšanu grāmatā jūs neatradīsiet tik, kā toreiz likās (bet vai arī ne šodien?), necienīgu, nepieklājīgu un familiāru uzrunu, ar ko saukt pie debesu lielā Kunga. Bet Jēzus tieši tā māca lūgt. Tā, kā nelūdz nekad viens niecīgs kalps, nožēlojams grēcinieks, atstumjams paklīdenis. Tā, kā nelūdz no apakšas, uz vaiga kritušais. Tā lūdz tikai bērns. Pat ne lūdz – vienkārši runā. Kur manā dzīvē mani sasniedz tāds draudzīgums, tāda labvēlība, tāda pietāte pret mani un sirsnīgums? Tur, kur es to sajūtu un kur tā mani apstaro, visticamāk, ir kāda plaisa. Manā vērtējumā par šo pasauli, manā noslēgtībā iepretī citiem, manās bailēs un dusmās, manā aizvainojumā un rūgtumā. Bet arī manā mazvērtībā, kautrīgumā un apziņā, ka diez vai esmu šāda draudzīguma cienīgs. Es pieeju šai plaisai tuvāk. Es gribu tuvāk iepazīt šo eņģeli (nē, nē, cilvēku!), kurš tādu gaismu izstaro. Bet varbūt tas nav šis cilvēks. Varbūt tā ir plaisa viņā, kas tā spīd.
Mācītājs Linards Rozentāls.
