ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMITĀ DIENA. …nokāpis mirušo valstībā.
Dažviet teikts vēl īpatnējāk – “nokāpis ellē”. Senāk domāja, ka zeme ir kā tāds disks, pār kuru plešas debesjums, bet apakšā, lejā, zem zemes – mirušo valstība. Tikai vēlāk parādījās domas, ka tā, tur lejā, ir kāda soda vieta. Ebrejiem mirušo valstība bija šeol. Savukārt Jēzus, runājot par elli, lietoja daudz drastiskāku vārdu – gehenna, ar ko apzīmēja ieleju pie Jeruzālemes, kurā senos laikos Jūdas ķēniņi upurēja bērnus. Jēzum elle bija tā, kur valda necilvēciska vardarbība pret neaizsargātajiem, mazajiem, kur tiek iznīcināta Dieva radība un tās nākotne. Jau Jaunā Derība vēstī, ka Jēzus pirms uzkāpšanas debesīs nokāpj ellē, lai sludinātu “gariem, kas cietumā”. Mākslā bieži attēlots kā Jēzus mirušo valstībā satver savās rokās Ādamu un Ievu un ved tos pretī gaismai. Tas ir ļoti mierinošs skats. Atpestīti tiek visi cilvēki visos laikos. Es piekrītu vienam teologam, kurš saka – laiku beigās elle būs tukša. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Manuprāt, varētu būt tā, ka Dieva valstību kā elli piedzīvo tie, kuri kaut kādu traģisku un traumatisku iemeslu dēļ dzīvē ir atkrituši no mīlestības. Kaut kas tā ir kādos nocietinājies, ka mīlestība nav varējusi šim “cietumam” cauri izlauzties. Cilvēks, kurš nepazīst mīlestību, cīnās pret mīlestību, nocietinās pret mīlestību, Dieva valstībā jūtas kā ellē. Pilnīgi tai nederīgs. Taču, ko dara ar cilvēkiem, kuri, piemēram, piedzimst nederīgi tai dzīvei, kuru dzīvojam mēs? Kuros kaut kas fiziski vai garīgi ir traucēts? Mēs viņus mīlam divkārt. Jo, lai kam viņi nebūtu derīgi, viņi ir mīlestības vērti, cieņas vērti, viņu dzīves ir lielas, jūtas, pieredzes, iekšējās laimes brīži tikpat lieli kā mūsējie. Viņu dzīves stāsti nebūt nav mazāki kā mūsējie, ja vien kāds tos spētu uzrakstīt. To pašu Dievs dara tiem, kuri nonāk pie Viņa nederīgi mīlestībai. Un es ticu – Dieva mīlestībai pieder visa vara uz zemes un debesīs. Tāpēc beigās elle būs tukša. Katrs – lai cik neticami tas neizklausītos – ar visu sirdi būs Dieva bērns.
Nokāpšanai mirušo valstībā ir vēl kāda – eksistenciāla nozīme. Jēzus nokāpj manā neapzinātajā bezdibenī, kur atrodas manī viss traumatiskais un noliegtais, neapzinātais un mirušais, nedzīvotā dzīve, nedzīvi dzimušās dzīves daļas. Tas viss manī, ar ko es nespētu dzīvot, ja to apzinātos. Šajā manā ēnu valstībā nokāpj Jēzus, lai uzmanīgi, rokas pretīm stiepjot, arī man pašam palīdzētu šajā tumšajā ielejā atrast ceļu uz dziedināšanu un manas elles atpestīšanu.
Mācītājs Linards Rozentāls
