ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT PIEKTĀ DIENA. …UZ SVĒTO GARU.
Jēzus dziedināja daudzus cilvēkus un, to darot, konsekventi stājās pretī sava laika ticībai, ka slimība ir Dieva sods. Kad pie Viņa pieveda vienu no dzimšanas aklu cilvēku, tad Jēzus mācekļi tūdaļ jautāja – kurš ir pie tā vainīgs, kurš ir grēkojis – pats aklais vai viņa vecāki? Bet Jēzus teica – neviens. Dogmatiski tas, protams, ir aplam. Jo visi ir grēkojuši. Taču Jēzus cilvēkus uzlūko nevis kā grēciniekus, bet kā slimniekus, kuriem ir vajadzīgs nevis tiesnesis, bet ārsts. Jau savā dzīves laikā Jēzus aicināja aizlūgt par slimajiem. Viņa mācekļi slimos svētīja un darīja veselus. Bet Jēkaba vēstulē pat ir norādes draudzei, ko darīt, ja kāds ir slims. Draudzes vecajiem ir jālūdz par viņu, jāsvētī un jāizsūdz grēki, lai slimais kļūtu atkal vesels. Zīmīgi gan, ka grēki ir jāizsūdz nevis slimajam, bet draudzes vecajiem! Arī apustulis Pāvils norādīja, ka slimīgās kopienās uzplaukst psihosomatiskas sekas. Atcerieties, cik viņš bija skarbs pret Korintas draudzi! Viņš tai teica: “Tādēļ starp jums ir daudz vājinieku un nespēcīgo un daudzi ir miruši.” Bieži esmu pieredzējis, ka ne visu iespējams izskaidrot. Nedz, ka kāds ir dziedināts, nedz kā kāds cits pēc tam atkal piedzīvo remisiju. Vai kaut kas ir brīnums vai kļūda diagnozē? Atceros Kena Vilbera rakstīto par savu sievu Treiju – “viņa nomira pilnīgi dziedināta”. Tas ir un vienmēr paliek brīnums un paradokss.
Mācītājs Linards Rozentāls
