ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT OTRĀ DIENA. …uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva labās rokas
Šogad citādāks gads, citādāks Advents, mūs gaida Citādie Ziemsvētki. Cik vēl citādāks būs arī jaunais gads, to nezinām. Varbūt arī Jēzus uzkāpa citādākās debesīs, nekā līdz šim daudzi esam domājuši? Dieva tronis un Viņa labā roka, uzkāpšana debesīs nav kāda adrese Visumā, kurā iekārtojies Jēzus. Kā debesīs mēs sevi sajūtam, kad piedzīvojam dzīves pilnību, piepildījumu, mērķi. Tad arī Jēzus debesīs uzkāpšana nozīmē, ka sasniegts Viņa dzīves mērķis, Viņa dzīve ieguvusi pilnību, tā ir pabeigta, līdz galam izveidojusies un tagad tai pieder visa vara debesīs un uz zemes. Tā vairs nav ķermeniska, telpiska, temporāla. Kristus dzīvo manī – saka apustulis Pāvils. Tur arī ir Viņa debesis. Tur ir Viņa debesu mājoklis. Manī, draudzē un kopienā, visās lietās. Citādās debesis, kuras jāatklāj no jauna! Jēzus nepazūd mākoņos. Viņam pašam debesis nebija adrese Visumā, bet gan attiecību kultūra, dvēseles stāvoklis, uzticēšanās Dievam te uz zemes – neredzamā realitātes dimensija. Pasaule, par kādu Dievs sapņojis jau no iesākuma. Debesis ir dzīve, kurā neviens nepaliek sausā – dažiem atveras acis, daži sajūtas veseli, un izrādās, ka ir nepieciešams pavisam maz, lai pietiktu visiem. Debesis ir mielasts ar draugiem un svešiniekiem, slavētajiem un nopeltajiem. Šādu mielastu mums uzsauc Jēzus.
Mācītājs Linards Rozentāls
