ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT DEVĪTĀ DIENA. …SVĒTO SADRAUDZI.
Kas tā tāda – svēto sadraudze? Un kāpēc uz to ir jātic? Tā ir kopība, kurā atrodas tie, kuri meklē Dievu, neatkarīgi no tā, kā un kur. Jo Dieva Gars pūš visur. Visi, kas tiecas pēc patiesīguma, līdzjūtības, ciešanu un sāpju mazināšanas, ir svēti. Sadraudze jeb kopība ir tā, kas var izglābt pasauli. “Redziet, kā viņi viens otru mīl!” – teica par pirmajiem kristiešiem. Interesanti, ko saka par tagadējiem? Jēzum svarīgs bija divu princips. Viņš sūtīja savus mācekļus pa divi un arī pašam bija īpaši tuvas attiecības ar vismaz diviem no to pulka – ar Jāni un Mariju Magdalēnu. Man ļoti, ļoti patīk ķeltu kristīgā tradīcija, ka katram Dieva meklētājam ir vajadzīgs savs “dvēseles draugs”. Nav pirmā reize, kad to pieminu. Ticības ceļu bez šāda drauga iet nav iespējams. Tas arī var nebūt draugs uz mūžu. Vienam dzīves posmam viens, citam cits. Draugs, ar ko var līdzdalīt prieku un sāpes, un kritiskas atpakaļsaites, un jautājumus. Taču arī ar divi ir par maz. Kristīgās draudzes pašā sākumā tikās mazās grupās pa mājām, kā Apustuļu darbi to vēstī. Arī tur līdzdalīja priekus un bēdas, kopā lauza maizi, rūpējās viens par otru – bez kādiem priesteriem, kuri toreiz vēl nemaz nebija. Draudzes, kuras dibināja Pāvils, bija ļoti pārskatāmas. Tajās visi zināja visus. Un draudzes dzīve un dievkalpojumi bija arī ļoti turbulenti un, kā lai saka – trokšņaini, visiem izsakoties un izpaužoties. Pāvils daudz pret to neiebilda, vien deva dažus padomus, lai neizceltos pilnīgs haoss. Šādas mazas kopienas, grupas visos laikos ir bijušas kā rauga piciņas, kas saraudzē visu baznīcu. Svēto sadraudzi vieno inkluzīvs dievišķs mielasts, ko saucam par Svēto Vakarēdienu. Tajā Kristus ir klātesošs gan maizē un vīnā, gan arī cilvēkos, kas sapulcējušies kopā. Viss mielasts ir Svētais Vakarēdiens! Tas ir dalīšanās mielasts – Kristus dalās ar sevi, bet mēs… Varbūt tagad, kad Vakarēdiens baznīcā ir kļuvis daudz lēnāks, to var redzēt, ar ko dalāmies mēs. Agrāk tas notika ātri – pārdesmit minūtes un mielasts bija galā. Un tas vairākiem simtiem cilvēku. Tagad, pandēmijas laikā, Vakarēdiens vairākiem desmitu cilvēku ilgst pāris stundas. Un es redzu, kā cilvēki dalās. Ar savām jūtām, emocijām, asarām, rimtumu, skumjām un prieku, klusumu. Kā viens otram pasniedz mazos biķerīšus. Kaut kas šajos ierobežojumos mūs ieved pasaulē, kuru bijām aizmirsuši. Kaut kas uzvējo no baznīcas pašiem sākumiem. Kaut kas no tām attiecībām, intimitātes, kur divi vai trīs sapulcējušies kopā.
Mācītājs Linards Rozentāls
