ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT ASTOTĀ DIENA. …uz vienu svētu kristīgu Baznīcu.
Ir svētdiena un, cik atkal zīmigi, ticības apliecībā esam nonākuši līdz baznīcai. Es ticu uz baznīcu. Tā arī tagad ir. Kad nevaram vairs satikties, kad nenotiek dievkalpojumi tā, kā iepriekš, kad baznīca kļūst tukšāka, kad tajā viss notiek daudz individuālāk, tad atceramies, ka varam taču ticēt uz to. Es varu no mājām ticēt uz baznīcu. Pirmie kristieši Svēto Garu piedzīvoja divejādi. Individuāli – kad “Gara liesmas” izlējās uz katru no viņiem, un kolektīvi – kad tika piedzīvota milzīga vienotības, solidaritātes, brālīguma pieredze. Cilvēka apziņas attīstības pētnieki saka – ir periodi dzīvē, kad svarīgākais ir “mēs”, ir periodi, kad priekšplānā izvirzās “es”. Patiesībā, mēs visu laiku savā attīstībā, savā dzīves stāstā virzāmies no “es” uz “mēs”, no “mēs” uz “es”. Gars uztur un stiprina abus. Nav iespējama kristīgā ticība bez individuācijas, bez mana personiskā un oriģinālā ticības ceļa, un arī bez kopības un kopienas. Šobrīd baznīcā esam vairāk “es” laikmetā. Un tas ir normāli. Lai cik nenormāli tas liktos. Jau Jaunajā Derībā atrodam divus baznīcas modeļus, kuri atrodas savstarpējā spriedzē. Hierarhiski “no augšas” organizētā baznīca ar amatiem un lēmumu pieņēmējiem un baznīca, kas veidojas “no apakšas”, vienlīdzīga, pašatbildīga, horizontāla. Kura no tām ir īstā Jēzus baznīca? Jēzus bija kritisks pret sava laika garīgām un laicīgām varas sistēmām un trīs reizes jautāja Pēterim, vai viņš mīl Viņu, Augšāmcelto. Jēzus neizveidoja nedz baznīcu, nedz stāvēja kāda baznīcas modeļa pusē. Bet Viņš deva divus svarīgus kritērijus jebkādai baznīcas formai un modelim – gatavību kalpot un mīlestību uz Kungu. Baznīca zaudē sevi, kad tā grib valdīt un kad tā mīl tikai pati sevi, un griežas ap sevi. Baznīca tikai tad ir baznīca, kad tā ir baznīca citiem, teica Ditrihs Bonhēfers. Arī Pāvilam baznīca bija dzīva sistēma ar daudz un dažādām dāvanām, kompetencēm, uzdevumiem. Mūsdienu baznīcas problēma ir, ka tajā pārāk daudz kas tiek uzticēts un sagaidīts no mācītājiem un priesteriem, bet visu pārējo gara dāvanas netiek pietiekami novērtētas. Bet tad zūd līdzsvars. Mums daudz vairāk kā līdz šim ir jāorientējas pēc vispārējās priesterības principa. Visi ir ķēniņi! Visi ir priesteri! Protams, ne visi var darīt visu, tas skaidrs. Ir dažādas dāvanas. Bet tas nenozīmē, ka tās tūdaļ ir jāpakārto viena otrai. Varbūt no svētās hierarhijas mums vairāk jādodas svētās anarhijas virzienā? Un tad pasaulei gan būs daudz no baznīcas ko mācīties, vai ne? Vēl baznīca ir kopiena, kurā zudusi robežšķirrtne starp “taisnajiem” un “grēciniekiem”. Tā ir māja visiem svētajiem un grēciniekiem, kā savu draudzi nosauca mācītāja Nadja Bolca-Vēbere. “Lakmusa papīrs” tam ir Svētais Vakarēdiens – spēcīgākais inkluzīvās dievišķās kopienas simbols. Patiesībā, tas ir liels brīnums, ka baznīca joprojām ir. Tik daudzveidīga, tik mainīga. Jo tās esamība balstās Dievā, kurš caur to darbojas, tajā darbojas, neskatoties uz to darbojas, gan par, gan pret. Kamēr baznīca būs spējīga kļūdīties, tajā vieta bez izņēmuma būs arī katram no mums. Nāciet un baudiet, cik tas Kungs ir labs!
Mācītājs Linards Rozentāls
