Četrdesmit dienās līdz Ziemsvētkiem. Ar Apustuļu ticības apliecību.
Devītā diena. …uz Dievu.
Tik daudz ir runāts par Dievu.. Varbūt pienācis laiks par Dievu klusēt. Varbūt klusēt uz skatuvēm, klusēt kancelēs, klusēt laukumos, klusēt arēnās? Bet vai tad tikai klusēt un noklusēt? Nē, arī runāt, daudz un dziļi runāt. Taču runāt tikai to cilvēku lokā, ar kuriem var runāt neslēpjoties, neaizsedzoties frāzēm, neliekuļojot, atklāti un atvērti, bez bailēm, ka tevi notiesās, par tevi nospriedīs vai tevi nospiedīs. To cilvēku lokā, kuri necenšas tevi pārliecināt, tev vēl runājot jau negudro atbildes un nedod padomus. To cilvēku lokā, kuru priekšā tu drīksti būt nepilnīgs, kur var runāt par jūtām un motīviem, mīlestību un sāpēm. Tur runāt, kur dzird un sadzird. Tur, kur cilvēks cilvēkam pērle. Dievs nav lietvārds, par ko runāt. Dievs nav gadījums, ko apspriest. Dievs ir mūsu vidū. Vai tas nenozīmē, ka par Viņu runāt, pēdējā nozīmē, nemaz nav iespējams? Var tikai ar Viņu runāt un no Viņa runāt. Bet mums bieži Dievs ir kā smagi slims slimnieks slimnīcas gultā, kur visi ap to stāv un par viņu runā. Bet nav neviena, kas viņam pašam pavaicātu. Nav neviena, kas viņu pašu gribētu dzirdēt. Nav neviena, kam viņš pats interesētu. Dievs ir darbības vārds. Var daudz par to runāt, malā Viņam stāvot. Bet ļaujies būt Viņa aizrauts līdzi, saplūdis ar Viņa Garu. Un Viņa Garā, kā jau lielā vējā esot, tad nemaz vairs nevar īsti parunāt. Var tikai turēt līdzi. Viņa mīlestībai turēt līdzi. Varbūt tas arī ir – ticēt uz Dievu, turēties pie Dieva. Es turu līdzi. Bieži neizdodas. Bieži noraujos. Bet tad es atkal. Turu līdzi. Turos pie Viņa.
Mācītājs Linards Rozentāls
