ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
ČETRPADSMITĀ DIENA. …UZ JĒZU KRISTU.
Pirmo reizi ar Jēzu satikos Jāņa Poruka darbos literatūras stundās vidusskolā. Rakstnieka tēlotais Jēzus tēls mani ieinteresēja un uzrunāja. Kopš tā laika šī interese nav mazinājusies. Es laikam tā arī nekad neesmu pārstājis būt sava veida Jēzus fans. Jēzus ir mans ceļa rādītājs, mans ceļš pie Dieva, mans meistars manos meklējumos uz to, kas tad ir visa Iekšpusē. Citiem ir citi ceļi un pieejas, bet savējo es uztaustīju samērā agri un kaut kādā ziņā man ļoti paveicās (vismaz es tā domāju), jo jau pašā sākumā trāpīju uz Jēzus nerva – mīlestības, pieņemšanas, nevardarbības, inkluzivitātes. Tā arī veidojās par ticību, no kuras savās iesvētībās apsolīju neatkāpties “bēdās, vajāšanās un nāves brīdī” – lai ko tas arī nozīmētu. Jēzus būtība, kā es to visu mūžu esmu centies arvien vairāk un dziļāk saprast, ir avots, no kura veidojas mana bilde par Dievu. Tajā pat laikā man ir skaidrs, ka “mans” Jēzus var atšķirties no tā, kādās bildēs par Jēzu dzīvo citi. Jo mums jau visiem ir tikai bildes. Oriģināla nav nevienam. Arī ne tiem, kuri rakstīja Evaņģēlijus. Līdz ar to mēs visi esam vienā laivā. Tādu jēdzīgu alternatīvu šai laivai dzīves laikā sastapis arī neesmu. Esmu kristietis. Jēzus fans. Un ir grūti jebkuram malā stāvošam kaut kā sakarīgi izstāstīt, kāpēc Viņu mīlu. Tāpat kā izstāstīt – tā pārliecinoši – kāpēc kādu citu cilvēku uz šīs pasaules mīlu. Īsti izstāstāms un pierādāms tas nav. Ko tur daudz teikt – es ticu.
Mācītājs Linards Rozentāls
