Svētdien, 20.martā, dienas vidū, dažas minūtes pirms 12.00, kad sāka skanēt mūsu baznīcas zvans, Minhenē pēc ilgstošas un grūtas slimības mūžībā aizgāja Andreāss Eberts – mūsu draudzes draugs un arī manējais – draugs un skolotājs.
Ar Andreāsu iepazinos 2012.gadā eneagrammas apmācībās Švānbergā – klosterī, kas atrodas skaista, mežiem klāta kalna galā. Andreāsa vārds man nebija svešs, biju lasījis viņa grāmatu par eneagrammu un, re, satiku viņu arī dzīvē. Kautrīgi ieminējos, ka varbūt viņš varētu kādreiz atbraukt uz Latviju. Un Andreāss tūdaļ piekrita! Tas viņam būšot kas jauns, nekad te vēl Baltijas valstīs nebija būts.
Kopš tā laika viņš ir viesojies Lutera draudzē 4 reizes – pēdējā bija vēl 2020.gada janvārī, īsi pirms pandēmijas sākuma. Šogad februārī bija plānots kopā ar viņu pandēmijas laikā jau atliktais seminārs par eneagrammas procesa modeli, bet slimība viņam vairs neļāva to īstenot. Vēl janvāra beigās mēs sarunājāmies, un viņš bēdājās, ka nevar atbraukt vai vismaz to vadīt zūmā.
Viņam nepatika runāt garas lekcijas, bet gan interaktīvi darboties, likt visdažādākā veidā piedzīvot semināru dalībniekiem vienam otru, ieskatīties sevī, atklāt tos dziļumus, kurus atklāt neviena lekcija nepalīdz. Viņš mazliet šķībi skatījās uz to, cik daudz mēs te runājam, sprediķojam, stundām ilgi diskutējam. Viņš iemācīja mums genogrammas seminārus, palīdzēja atklāt mums savu dvēseles bērnu un apkampt sava eneagrammas rakstura dēmonu un tā pabarot vilku. Humora pilns, jautrs un arī spontāns, visādu ideju pilns, vienmēr jauneklīgs. Spilgti atceros, ka pēdējā seminārā, kur uz altāra cilvēki bija salikuši savus sazīmētos iekšējos dēmonus, Andreāss spontāni ar pirkstu galiem uzpilināja tiem Vakarēdienu. Nevis cīnīties un apkarot, bet apkampt un mīlēt, un svētīt – tad viss pārvērtīsies un mainīsies – tam viņš ticēja no sirds.
Vakarēdiens viņam vispār bija ļoti, ļoti svarīgs. Viņa vadītajos dievkalpojumos tas nedrīkstēja iztrūkt nekad. Un aicināti pie Vakarēdiena tika visi, kuri bija sajutuši sevī ilgas pēc kopības ar Jēzu, neatkarīgi, vai tie kristīti, vai nē. “Jēzus mācekļi taču arī beigu beigās nebija kristīti”, Andreāss mēdza uzsvērt. Tāpēc Andreāsam dievkalpojumā ar Vakarēdienu viss sākās, nevis beidzās.. Un kādu izslēgt no šīs kopības, to viņš uzskatīja par “antijezuānisku”. Jautājumā par Vakarēdienu Andreāss arī nevairījās no konfliktiem ar baznīcas vadību. Pandēmijas sākumā, kad tika pārtraukti dievkalpojumi un arī Vakarēdiena saņemšana, viņš publicēja Vakarēdiena kārtību digitālai mājas draudzei, lai katrs savās mājās esot, to varētu piedzīvot un baudīt. Labāk tā, nekā dievkalpojumi, uz kuriem nedrīkst ierasties slimi cilvēki, viņš teica.
Kopā ar Andreāsu katrā viņa viesošanās reizē aizbraucām paskatīties kaut ko no Latvijas. Bijām Liepājā, karaostaskatedrālē, Kuldīgā pie Ventas rumbas, Elijas namā, Kolkā, Krimuldā, Cēsis, Subates baznīcā un arī Daugavpils Rotko centrā un Slutišķu sādžā. Arī Rīgu viņš jau pazina ļoti labi un devās pats savos klejojumos.
Viņa daudzus gadus vadītais svētā Martina Garīgais centrs Minhenē kļuva par paraugu un krusttēvu mūsu draudzes Centram cilvēka izaugsmei. Lutera draudze Andreāsam bija kļuvusi ļoti tuva, viņš mūsu draudzi redzēja kā īpašu fenomenu ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas mērogā. Īpaši viņu uzrunāja tas, ka spējam meditāciju savienot ar aktīvu kalpošanu sabiedrībā un būt par citādāku, no oficiālās baznīcas atšķirīgu balsi Latvijas kristīgajā vidē. Bet ne tikai tur. Andreāss nekad neieņēma augstus baznīcas amatus, bet bija daudziem mācītājs, dvēseļu kopējs un līdzgaitnieks viņu garīgajos ceļos. Mūsu dievkalpojums viņam likās nedaudz par stīvu un garu. Atceros, kad reiz dziedājām no Dziesmu grāmatas dziesmu ar vārdiem “Un solījumu klusu es Dievam gribu dot: bez ļaunuma un grēka šo dienu nodzīvot”, Andreāss skeptiski pieliecās pie manis un noteica: “Nu, nu, vēlu veiksmi!” Viņa klātbūtnē kaut kā nokrita visas fasādes un čaulas, radās liela savstarpējās uzticēšanās sajūta.
Andreāss bija iejūtīgs garīgais līdzgaitnieks un spēcīgs sprediķotājs, arī liels grāmatu rakstītājs. Viņš rakstīja un komponēja arī garīgas dziesmas. Vienu no tām zina gandrīz katrs Vācijas bērns – “Kindermutmachlied” (“Drosmes dziesma bērniem”). Visvairāk gan tur tiek dziedāts la-la-la-la-la, bet tomēr ir arī daži vārdi:
“Ja kāds saka, Tu man patīc un Tu esi tiešām labs, Tad man tirpas skrien pār stilbiem un es jūtos drosmīgāks./ Ja kāds saka, nāc man talkā, jo es vairs nevaru viens pats, tad man sakņud vēderā un es vairs neesmu tik mazs./ Ja kāds saka, nāc ar mani, tikai kopā mēs kaut kas, tad es nosarkstu no laimes, dzīve uzsmej man kā varens joks./ Dievs tev saka, Tevi mīlu un es gribu būt Tavs draugs, Un Tu ko nevari viens pats, to mēs paveiksim viens kopā savienots.” (tulkojums mans)
Te nu tā ir, šī dziesma, noklausieties to – Jirgena Fastjes izpildījumā – tajā ir tik daudz kā no Andreāsa bērnišķīgās un bagātās, un neizsmeļamās dvēseles.
Nedz mūzika, nedz teoloģija viņam šūpulī ielikta nebija. Viņš piedzima 1952.gadā Austrumberlīnē vecākiem, kas no baznīcas bija tālu, un viņa ģimene pēc aizbēgšanas uz Rietumberlīni, kad Andreāsam bija tikai gadiņš, dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos. Tikai 7 gadu vecumā viņš tika kristīts, bet pusaudža gados sākot dziedāt slavenajā Vindsbahas zēnu korī, sajuta vēlmi būt par mācītāju. Studēja gan evaņģēlisko, gan katoļu teoloģiju, bet savu teoloģisko formāciju ieguva 1977.gadā studiju braucienā uz Cincinati (ASV), kur nokļuvis “Jaunās Jeruzālemes” draudzē, iepazinās ar toreiz 33 gadus veco franciskāni Ričardu Roru, kurš kļuva par Andreāsa garīgo mentoru. Izmantojot magnetofona kasetēs Ričarda Rora ierunātās lekcijas par enneagramu, Andreāss kopā Ričardu uzrakstīja vāciski savu dižpārdokli – grāmatu “Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas”, atnesot eneagrammas ideju uz Eiropu. Šī grāmata ir izdota 50 reižu vairāk nekā pusmiljona eksemplāros, iztulkota 16 valodās, arī latviski.
Par viņa garīgā ceļa kodolu kļuva iekšējā lūgšana (Herzensgebet). Darbojoties Vācijas Apvienotajā evaņģēliski luteriskajā baznīcas draudžu kolēģijā Cellē, Andreāss nonāca konfliktā ar baznīcas vadību, kura viņam pārmeta nepietiekami stingru luteriski ortodoksu nostāju. Tad Andreāss paņēma garāku atvaļinājumu un sāka dzīvot Grīsas kopienas meditācijas centrā, kuru vadīja Francis Jaličs. No viņa Andreāss iemācījās iekšējo lūgšanu un vienmēr uzskatīja Franci par savu nozīmīgāko garīgā ceļa skolotāju.
1996.gadā Andreāss sāka kalpot par mācītāju Lūkas draudzē Minhenē, kur attīstīja Helsinkos iepazīto jaunu dievkalpojumu formu – Toma mesu. Viņš arī darbojās ar bezpajumtniekiem baznīcas pagrabā, bet 2004.gadā iesaistījās jaunā baznīcas projektā “Svētā Martina Garīgais centrs”. Tas pamazām kļuva par meditācijas, satikšanās, garīgu vingrinājumu vietu meklētājiem un no baznīcas distancētiem cilvēkiem. Tur uzplauka dažādas kontemplatīvas prakses no tuksneša tēvu laikiem un austrumu baznīcas iekšējās lūgšanas prakse.
Andreāsam baznīcas karjeras lietas nebija pie sirds. Dogmatiska pareizība vai klerikālas lietas viņam nešķita svarīgas. Sevi viņš dēvēja par Jēzus fanu vai pat par Jēzus frīku. Viņam piemita misionāriska kaislība vest cilvēkus pie Jēzus. Andreāss sevi, kā reiz pats ar aci piemiegdams izteicās, uzskatīja par Andreju, kurš Pēteri atveda pie Jēzus. Jēzū viņam visvairāk patika tas, ka viņš gāja pāri robežām un tusēja kopā ar grēciniekiem un muitniekiem. “Baznīcā nekad nedrīkst būt iekšpuse un ārpuse, baznīca nav nekāda ekskluzīva kompānija”, Andreāss teica.
Laikam visvairāk es esmu Andreāsam pateicīgs par to, cik tomēr ļoti viņš ar saviem novērojumiem, neuzbāzīgiem ieteikumiem, idejām, ar sevis teikto un rakstīto, ir palīdzējis man pašam veidoties, augt, arī mūsu draudzei atrast tādus ceļus, kurus bez viņa mēs nebūtu atraduši. Viens no tādiem dārgumiem ir genogrammas seminārs. Viņš to mums iemācīja, lai mēs mācītu tālāk. Andreāss neko negribēja paturēt tikai sev. Bieži viņš teica, ka esot kā “trifeļu cūka”, kas meklē dārgas trifeles un, kad atrod, tad ar tām dalās ar visiem, kas tās grib. Garīgā pasaulē nepastāv autortiesības, viņš teica, mēs to visu saņemam no Dieva un nekas no tā mums nepieder – ne idejas, ne domas, ne atklājumi, ne lekcijas, sprediķi, nekas. Viss mums ir kopīgs.
Kopā ar mums kopš kara sākuma viņš katru dienu 12.00 lūdza par Ukrainu.
Viņa garīgais padoms bija: “Paliec klausoties, katru dienu velti laiku Dievam, klausies savā elpā, izturot nemieru, kas tevi pārņem, kad paliec kluss.”
Neticami, ka vairs nekad dzīvē viņu nesastapšu.
Linards Rozentāls
