Pirmā diena
Šodien mans uzdevums būs atpūsties. Nevis visu dienu laiskoties neko nedarot, bet straujajā dienas skrējienā no vienas Zoom sanāksmes uz nākamo, no viena ekrāna uz nākamo, visā šajā nebeidzamajā pieslēgumā, kur nevar vairs izšķirt, kur beidzas māja un sākas skola, kur beidzas skola un sākas darbs, es piespiedīšu sevi uz pusstundu atpūsties. Apsēsties vai apgulties un likt savam ķermenim būt pilnīgi klusam. Tas nekas, ja man pa galvu turpinās skriet domas, nemiers un spriedze. Tas nekas, ja nevarēšu iemigt. Ja es katru dienu piespiestu savu ķermeni pusstundu būt klusam, ja tas man kļūtu par paradumu, tad tas iedarbotos uz manu dzīvi. Ar lūgšanu ir līdzīgi – tā iedarbojas un tai ir rezultāti, pirms mēs vēl tos sākam just.
Otrā diena
Dvēsele dzīvo rokās. Vai tā nav? Pamēģiniet šodien pieskārties vairāk. Pieskarieties zāles stiebram. Pieskarieties akmentiņam. Pieskarieties koka zaram vai mizai. Pieskarieties tam, ko nav veidojis cilvēks. Pieskarieties naktstauriņam, bizbizmārītei, putekļu kaudzītei. Tikai pieskaroties rodas kontakts. Tikai pieskaroties mēs saskaramies, jo manās rokās es pats esmu klātesošs, manās rokās dzīvo mana dvēsele. Ar rokām es jūtu. Bet kā es jūtu pašas rokas? Vai es tās jūtu? Bieži vien mums nav tās kur likt. Nezinām, kam varam pieskarties, kam nē. Tās sakrustot vai likt kabatās. Kā ir pieklājīgi, kā nē. Šodien es pievērsīšu uzmanību savām rokām. Ne tikai par tām rūpējoties, tās mazgājot vai dezinficējot. Es pievērsīšos tam, kā es tās jūtu. Vai es jūtu, ka manām rokām ir sirds? Vai dzirdu tajās savu dvēseli? Varbūt, sākot just to, es kļūstu gatavs just vispār? Ka esmu atvērts, pamodināts iepretī tam, kas ir, un arī tam, kas nav. Tam, kas ir un kas nav. Kā pieskārties tam, kas nav? Vairs nav. Vai vēl nav. Pieskārties ar rokām. Mēģināšu to šodien piedzīvot.
Trešā diena
Jēzum bija piecas brūces. Divas uz rokām, divas uz kājām un viena sānos – tā vēstī Evaņģēliju autori. Apustulis Pāvils raksta, ka mēs katrs nesam sevī šīs Kristus nāves zīmes, Jēzus rētas savā miesā. It kā mēs būtu Viņa spogulis vai dvīņi. Neparastā veidā sāpīgais mūsos ir arī avots spēkam mūsos. Jesaja saka – ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ievainotais svētī. Gadu tūkstošiem mēs nenovērsdamies skatāmies uz Jēzus ievainojumiem. Tie kaut ko ar mums visiem dara. Dieva klātbūtnes drošībā mēs varam uzdrīkstēties arī paskatīties uz savējiem. Kas ir manas brūces? Kur tās ir? Kādas tās ir? Es varu uzdrīkstēties likt roku šajās brūcēs. Tās izturēt. Izturēt, kā manas brūces uz mani skatās. Viņas nes ļoti svarīgu vēsti. No šīs vēsts nevis mirst, bet dzīvo. Šodien – sevi sargādams un sevi mīlēdams – es pievērsīšos savām brūcēm. Tās ir manī vienmēr. Krustā sistais un Augšāmceltais dzīvo manī vienmēr.
Ceturtā diena
Šī būs mana KĀPĒC diena. Es it kā atgriezīšos bērnībā, kad par tik daudz ko jautāju: KĀPĒC? Tagad arī bieži jautājam: KĀPĒC? Taču mūsu KĀPĒC ir citi KĀPĒC. Mēs jautājam, lai noskaidrotu, KĀPĒC nav tā, kā mēs gribam, kā bijām domājuši, kā ir jābūt. Vienā brīdī, kad cilvēks jau daudz zina, daudz ir pieredzējis, daudz saprot, viņš jautā, KĀPĒC viss nav tā, kā vajag. Bērns nejautā, KĀPĒC viss nav tā kā vajag. Viņš ir ziņkārīgs, patiesi ieinteresēts par lietu, kas nonākusi viņa rokās vai par cilvēku sev līdzās. Kad mēģinām būt ziņkārīgi kā bērni, noliekam malā savus iepriekšpieņēmumus un spriedumus. Mēs vienkārši gribam vairāk zināt, labāk iepazīt, riktīgi saprast, ilgāk pabūt kopā ar to, par ko jautājam savu KĀPĒC. Tieši šobrīd, kad šo rakstu, manā logā iespīd rīta saule. Es gribu sekot līdzi tās staram šajā dienā. Es esmu atvērts un ziņkārīgs – kurp tas mani vedīs? Ko tas izgaismos? Ko tas man atklās? Es neko nezinu par šo staru. Bet es gribu zināt. Es gribu to satvert. Un ir pilnīgi skaidrs – lai kāda būtu šī diena, lai kas tajā notiktu, lai cik ļoti tajā ne viss būs tā, kā vajag, šai dienai pieder vismaz viens saules stars. Ar to pietiek, lai šī diena būtu laba.
Piektā diena
Kāds ir teicis – visas ciešanas, visas netaisnības un visa nāve, kas man pieskaras, Dievā rod sev patvērumu un varbūt pat kādu jēgu. Kur meklēt šādu nomierinošu Dieva klātbūtni? Bieži šķiet – tieši tur, kur Dievam būtu kaut kas jādara, Viņš klusē. Vai nevarētu tā būt, ka tieši apklustot – kad apjaušam, cik plakani un tukši ir mūsu vārdi – iestājas klusums, kuru klusē Dievs? Nav viegli izturēt spriedzi, kuru rada šādas pauzes. Tā gribas to pārtraukt. Aizpildīt radušos tukšumu ar kādu padomu, skaidrojumu, mierinājumu. Šodien es meklēšu brīdi, kad iestāsies klusums. Un es nebūšu tas, kas to pārtrauks. Es mācīšos izturēt klusumu. Klusums pieder pie mūsu būtības. Mēs piedzimstam no klusuma un aizejam klusumā. Pirms mūsu piedzimšanas mēs esam dziļā iekšējā klusumā. Un arī tad, kad cilvēks nupat kā miris, telpā valda svēts klusums, dzīvs klusums. Tā ir valoda, no kuras mēs nākam un kurā aizejam. Vārds pirms visiem vārdiem. Vārds pēc visiem vārdiem.
Sestā diena
Izlīgt – ar sevi, ar citiem, ar Dievu. Tas nepavisam nav kaut kas, ko var paveikt dienas laikā. Jo daži ne-izlīgumi mūsos sēž ļoti dziļi. It īpaši tie, kuri slēpjas mūsu ģimeņu sistēmās. Tuvāk tos aplūkojot, piemēram, izveidojot savu genogrammu, bieži atklājas, cik daudziem šādiem ne-izlīgumiem saknes sniedzas vairāku paaudžu garumā. Vecāki nastas, kuras tie saņēmuši no saviem vecākiem, nodod saviem bērniem tālāk. Un mēs visi sevī nesam šo “iedzimto grēku” – no iepriekšējām paaudzēm mantotas cieši sasietas nastas, kuras dzīvo mūsos vienmēr, ja vien tās netiek atraisītas un dziedinātas. Vienā dienā ar to visu tikt galā nevar un nevajag. Bet vienu gan var paveikt vienā dienā. Varbūt tieši šajā. Jo dziedināšanas process sākas ar vēlēšanos pēc dziedināšanas – vienalga, kāds motīvs tai būtu apakšā. Šodien es varu sākt gribēt, izteikt vēlmi, pieņemt lēmumu, ka es to gribu. Tāpēc es paņemu tā cilvēka fotogrāfiju, ar kuru mani saista ne-izlīguma nasta, un saku: “Es gribu ar tevi izlīgt”. Tas arī viss. Tas nu ir uzlikts uz altāra. Un sākas jauna diena.
Septītā diena
Bieži dzird, ka cilvēkiem vairāk jāmācās teikt Nē. Novilkt savas robežas. Mācīties saprast, cik mēs varam un vai mēs varam. Nebūt visām pudelēm par korķi. Tā ir taisnība. Taču mums arī jāmācās teikt Jā. Nevis tik daudz kaut kam un par kaut ko, bet vispār – tā kā mēs nereti sakām “Mjā”, “Tā tas ir”, “Mmm”. Tie ir mazie Jā vārdiņi, ar kuriem mēs sakām, ka lietas ir tādas, kādas tās ir. Šodien es varu mācīties sacīt Jā apzināti – pie katras izelpas. Lēni un klusi, tikpat kā nedzirdami pievienoju savai elpai šo Jā. Viss mans ķermenis kļūst par šo Jā. Klausies pats šajā Jā kā zvanu skaņās. Kādreiz var rasties pretestība sacīt Jā. Tad saki Nē. Saki Nē tik ilgi, cik vari to izturēt. Arī vārdam Nē ir vieta. Bet pēc katra Nē ir jānāk vienam lielām Jā. Šī būs Jā-svētdiena. Jā-svētdiena ir jāsvētī. Jo svēts kļūst nevis tas, kam visi saka Nē, bet tas, kam saka Jā. Arī pasaule ir radusies no Jā. Pasaules pamatā skan viens liels Dieva Jā visam, kas ir.
Mācītājs Linards Rozentāls.
Foto: Valdis Bērziņš.
