Pirmā diena
Līdz vasarai divas nedēļas. Taču tā ir tikai mūsu pašu novilkta līnija, līdz kurai ejam. Mēs varam iet arī tālāk. Tā ir līnija, nevis robeža, pret kuru atdursimies un tad neziņā kasīsim pakausi. Tieši tas ir svarīgi – lai mūsu dzīvēs būtu mazāk robežu, bet vairāk līniju. Robeža liek satrūkties, tā var aizvērties, pie tās var apstādināt, pārbaudīt, izkratīt. Robeža kaut ko vienmēr grib ierobežot. Un dažkārt tāda ir arī dzīve: ap-robežota. Visapkārt robežas. Vienmēr ir kādi tie, kas ir aiz robežas. Vienmēr kaut kas tas, kas ir aiz robežas. Taču pavisam citādāk, ja dzīvi aptver un caurstrāvo līnijas. Jūras malā starp mitrajām smilšu pilīm gatavajām smiltīm un vienmēr mainīgo dzirkstošo vai domīgo ūdens klājumu nav robežas. Tā ir mūžīgi mainīga līnija, kas vēstī – te beidzas zeme un sākas jūra. Neviens nevar šo līniju pa īstam ierobežot (pat, ja kaut kur tas tā ir, tas vienmēr ir uz laiku), neviens nevar to iemūžināt. Tā ir līnija, pie kuras kaut kas viens pārtop citā. Viens otru mīlot, viens otru cienot, viens otru saprotot, viens ar otru sadarbojoties un mijiedarbojoties. Kur manā dzīvē ir robežas un kur līnijas? Kuras robežas es vēlos pāveidot par līnijām? Kuras vispār izdzēst? Kur man ir jāievelk kāda jauna līnija? Par to es šodien domāšu vairāk. Es negribu būt ap-robežots. Es gribu būt kā jūra, kā kalns, kā tuksnesis, kā ezers, kā mākonis. Un es tas esmu. Un es tas būšu. Es neļaušu nekam sevi ap-robežot.
Otrā diena
Pirms nedēļas sev jautāju – vai man ir dvēseles draugs? Arī jūs to varbūt sev pajautājāt. Un varbūt šis jautājums neizgaisa dienas steigā, bet iekārtojās nedaudz uz palikšanu jūsos. Varbūt jūs ar to aizmigāt un varbūt pamodāties – jau kādā citā dienā. Dvēseles draugs. Šodien mēģināšu to sajust – kas ir šie cilvēki manā dzīvē, kuriem līdzās esmu sajuties patiess, neviltots, neizskaistināts? Ar kuriem kopā esmu ieraudzījis kaut ko lielāku, kas var ienākt manā dzīvē, un to, par cik skaistāka var kļūt mana dzīve. Cilvēki, ar kuriem kopā esmu audzis, cēlies, centies pastiepties, iztaisnoties, atplaukt, atvērties. Es šodien paņemšu papīra lapu un uzrakstīšu šo cilvēku vārdus, un sākšu no pašas bērnības. Es iešu cauri katram savas dzīves gadam vai posmam un neko neatstāšu bez ievērības. Un drīz, pavisam drīz, vēl saulei šajā dienā nenorietot, man būs manas dzīves īsto draugu saraksts. Tas nekas, ja dažus neesmu redzējis gadiem un varbūt nekad vairs neredzēšu. Tas nekas, ja daži jau ir citā pasaulē. Tas nekas, ja daži nemaz nenojauš, kādā sarakstā iekļuvuši. Dienas beigās man rokās būs manas dzīves viens no dārgākajiem sarakstiem. Un es apņemšos šiem cilvēkiem vēlēt labu, pateikties, aizlūgt par viņiem. Es gribu, lai viņi ir laimīgi, lai viņiem viss ir labi. Un varbūt pat aizmigšu ar šo sarakstu rokās. Ar cilvēkiem sirdī, bez kuriem es nebūtu es pats, bez kuriem es būtu kur citur, bez kuriem viss būtu savādāk. Labu cilvēku šajā pasaulē ir vairāk. Tagad arī es to zinu. Patiesībā – cik viegli to uzzināt! Vienas dienas laikā to var.
Trešā diena
Nu, tad šodien atkal par kaķi. Diskrētuma dēļ neatklāšu viņa vārdu. Galu galā, viņš man to arī pats nekad nav pateicis. Es to uzzināju nejauši. Bet tagad, šķiet, viņam nav vairs māju. Es nezinu kāpēc. Kādiem šajā pasaulē nav māju vai kādi nejūtas te kā mājās. Kad viņš atnāk, un tas notiek arvien biežāk un biežāk un viņa prombūtne kļūst arvien īsāka, viņš neko citu negrib kā tikai to, lai viņu mīl. Glauda, berzē pieri, aiz ausīm, tur klēpī. Ja viņš ilgi, proti, divas trīs stundas nav sajutis nevienu pieskārienu, viņam dāvātā mīlestība jau ir iztērējusies. Viņš kļūst nemierīgs. Es nezinu, kāpēc mīlestība viņā nepaliek, bet gan izslīd laukā, iztek kā smiltis pulkstenī. Un es tur neko nevaru darīt, neko ietekmēt, nekā mainīt. Es varu tikai mīlēt šobrīd. Un zināt, ka tas negarantē pilnīgi neko. Tas negarantē, ka viņš vairs neapvainosies, nebiedēs ar zobu klabināšanu. Es varu mīlēt viņu tikai šajā brīdi un zināt, ka tas negarantē, ka pēc pāris stundām viņš kā bulta man nesaprotamu iemeslu dēļ sadusmots nemetīsies laukā. Un pēc kāda laika atkal stāvēs pie durvīm. Es viņu mīlēšu ar mīlestību, kas neko negarantē. Tas ir vienīgais, ko es varu. Un laikam tas ir pietiekami. Laikam.
Ceturtā diena
Kad agros ziemas rītos skolas laikā vēl tumsā gāju uz skolu, manu uzmanību bieži piesaistīja viens koks. Tajā, rītiem mainoties, manīju kādu neparastu skaistumu. It kā kaut kas no tā starotu un sniegtos pie manis, nejaušā garāmgājēja. Man tas likās tik īpaši, ka nevienam par to neko neteicu. Taču izlasot Toma evaņģēlija Jēzus vārdus: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur”, aptvēru – viss redzamais un sataustāmais var pamodināt mūs un atvērt mūsu acis garīgajam ceļam. Ja mēs kaut ko pietiekami ilgi – atvērti, ziņkārīgi, ar mīlestību – vērosim, mēs ieraudzīsim tajā Dieva gaismu. Visā mēs varam pamanīt to sakramentu, kas staro no vienas realitātes, kas ir visa pamatā. Vai mēs esam mēģinājuši tādā veidā lasīt šo pasauli? Ja nu tiešām viss redzamais ir līdzības, tēli, skaņas, vārdi, kas vēstī par neredzamo, apslēpto un reizē atklāto, visa esošā pamatu? Šodien – lūk, nevis pēc stundas vai kad būšu brīvs, bet tieši tagad, klau, tagad – es paņemšu jebkuru lietu, kas trāpās manā redzslokā stāv un veltīšu 5 minūtes, lai nenovēršoties uz to skatītos, skatītos un skatītos. Es gribu izpētīt šīs lietas dziļumu. Jo tur – tajā dziļumā – esmu es, saka Kristus. Vai arī es esmu tāda lieta? Vai arī manī dzīvo Kristus? Neticami, bet fakts.
Piektā diena
Kas ir mana vieta dzīvē? Tā vieta, kuru es jau zināju, kad biju vēl bērns? Atceraties – ar septiņām dienām pietiek, ar nedēļu, lai to uzzinātu. Izdevās uzzināt, nojaust, aptvert? Bet tiešām, ko tāds nedēļu vecs bērns var zināt? Varbūt tā zināt, kā mēs kaut ko zinām, viņš nevar, bet viņš zina gan. Viņam ir kāda zināšana. Varbūt es maldos, varbūt es sapņoju, taču domāju, ka septiņu dienu vecs bērns daudz labāk, nekā vairums no mums, zina, ka ar viņa dzīvi viss ir labi, viņš ir savā vietā un dzīvo savu paša dzīvi. Viņam ir viss, kas nedēļu garā dzīvē ir vajadzīgs. Un tāpēc šī dzīve ir pilnīga, piepildīta, laimīga un tai ne ko pielikt, ne ko atņemt. Varbūt šajā dzīvē nav tas, kas vajadzīgs mums. Varbūt nav tas, ko gribētu mēs. Bez kā ne savā vietā justos mēs. Bērns nav ar dzīvi neapmierināts. Tā nav nedz par īsu, nedz par garu, nedz par tukšu, nedz bez jēgas. Viņa dzīve nav apnikusi un nav pārblīvēta. Viss ir OK. Viņam viss ir OK. Tāpēc neminstināsimies jautāt bērnam par vietu dzīvē. Viņam ir atbildes, kuras mēs esam aizmirsuši.
Sestā diena
Pēdējos mēnešos esam ļoti pārsātinājušies ar visu to, kas līdz mums atnāk caur ekrāniem, kuros lasām, skatāmies, klausāmies, satiekamies, diskutējam, strīdamies, skaidrojamies. Lai cik smalki un kvalitatīvi būtu šie attēli, kuru priekšā pavadām lielu sava laika daļu, mūsu uztveres smalkos un jūtīgos kanālus tie ātri aizštopē ciet. Jo ekrāni nesmaržo. Ekrānā es redzu otra cilvēka attēlu, bet ne pašu cilvēku. Pieskaroties ekrānam, es sajūtu vēso ekrānu nevis pašu cilvēku. Kad dzirdu otru cilvēku caur ekrānu runājam, es dzirdu nevis pašu cilvēku, bet viņa balss tehnisko pārveidojumu. Un otrs cilvēks caur ekrānu man nevar iedot neko, ko es varētu pagaršot, sagaršot – nedz rūgtu, nedz saldu. Manas maņas ir izsalkušas un pārsātinātas vienlaikus. Tāpēc šodien es mēģināšu atslogot un atjaunot savas maņas. Es paņemšu ar rokām rupjas smiltis, lai sajustu. Es pielikšu pie deguna zaķskābeni, lai sasmaržotu. Es nostāšos spoguļa priekšā, lai redzētu. Es nostāšos zem koka, kurā šalko vējš, lai dzirdētu. Es apēdīšu bumbieri, lai sagaršotu. Es to darīšu – ilgāk, nekā vajag, ilgāk, nekā parasti, ilgāk, nekā agrāk. Un jautāšu sev – kādas durvis manā priekšā atveras? Kādi vārti paveras? Kāds ceļš atklājas? Jo, kad mūsu maņas ir atslogotas un tīras, mums viss atklājas tāds, kāds tas ir – nebeidzams un bezgalīgs.
Septītā diena
Šajā dienā es mācīšos nebūt tikai kā varde pie savas akas. Jo šāda varde nepazīst neko citu kā savu pašas aku, pie kuras sēž. Es mācīšos nebūt tas, kuram svarīgi un derīgi ir tikai manis paša priekštati, ticības teikumi, nostājas un pārliecības. Katrs cilvēces garīgais ceļš un garīgās ilgas ir veidojušas savas akas, lai meklētāji var no tām smelt un atspirdzināties. Taču kādreiz šīs akas var kļūt par kavēkli, lai dotos uz priekšu. Jo akas ir tikai kā oāzes, bet ne pats mērķis. Akas tikai vēstī, ka kaut kur ir lielais okeāns, lielās mīlestības dzelmes. To var atrast tikai, kad mēs novelkam sava pasaules uzskata kapuces, kuras silda, bet bieži arī aizsedz skatu un apvārsni. Es novilkšu savam hūdijam šodien kapuci. Es skatīšos tālumā. Es aiziešu tur, kur es redzu līdz apvārsnim. Jo patiesībai nav priekšā uzrakstīta ceļa. Tā pati ir ceļš un dzīvība. Es nostāšos tur, kur man sejā pūš vējš. Acīs spīd saule. Un varbūt matos sitas lietus. Es pakāpšos nostāk no savas akas. Jo tā ir atkāpšanās un atraisīšanās, kas ved pretī brīvībai.
Mācītājs Linards Rozentāls.
Foto: Valdis Bērziņš.
