Mēdz sacīt, ka ikvienā jokā ir daļa patiesības.
Kādam vīram tika dota iespēja ieskatīties, kas notiek ellē un kas – debesīs. Nonācis ellē, viņš pārsteigts ierauga milzīgu svētku banketu – cik tālu vien sniedzas skatiens, visur redzami bagātīgi klāti galdi, izsmalcināti ēdieni un dzērieni… Taču cilvēki nez kādēļ izskatās izmisuši un nelaimīgi. Ieskatoties rūpīgāk, var redzēt, ka visiem pie rokām piesietas karotes ļoti garos kātos. Neviens nespēj neko baudīt, jo vienkārši nevar kāroto iebāzt sev mutē. Var tikai iedomāties to izsalkumu, sarūgtinājumu, aizvainojumu un dusmas, kas ir pārņēmušas šāda «banketa» dalībniekus! Tā ir cilvēku mocīšana nevis bankets.
Nonācis paradīzē, vīrs ir izbrīnīts vēl vairāk – tur ir tieši tāds pats svētku mielasts: tikpat bagātīgi klāti galdi, izsmalcināti ēdieni un dzērieni… Arī šeit cilvēku rokās ir garumgarās karotes. Tikai pretstatā iepriekšējai vietai šī mielasta dalībnieki ēd, dzer un līksmojas! Kā tas iespējams?! Vienīgā atšķirība ir tā, ka šie ļaudis nemēģina ēdienu dabūt savās mutēs, bet baro viens otru – to cilvēku, kurš ir pietiekamā attālumā, lai ar garo karoti varētu tikt paēdināts! Ikviens ir gandarīts, apmierināts un bauda svētkus.
Jēzum visa dzīve ir mielasts. Kāds būs šī mielasta turpinājums mūžībā, ir atkarīgs no cilvēku savstarpējām attiecībām. Ģenerālmēģinājums noris jau šobrīd.
Mācītājs Kaspars Simanovičs
