Kopš Zigmunda Freida laikiem mēs zinām, ka cilvēka sirdsapziņa un vainas sajūta bieži nav sakņota realitātē, bet sabiedrības atstātajā iespaidā uz cilvēka psihi – audzināšanā, valdošajā ideoloģijā, pastāvošajās tradīcijās un “tikumos”. Citiem vārdiem – sirdsapziņa un vainas sajūta var būt neīsta. Mēs varam justies slikti par to, kas ir pavisam normāls un dabisks, bet vienkārši ir pretējs valdošajām sabiedrības tendencēm un mūsu vecāku vai draugu aizspriedumiem. Pieminu to tāpēc, ka mūsdienu pasaulē cilvēki aizdomīgi izturas pret to, kas varētu viņos radīt vai pastiprināt vainas sajūtu. Vai vainas sajūta vispār ir noderīga? Vai tai ir pozitīvs mērķis? Mēs labi zinām, ka cilvēks var justies vainīgs, bet tomēr turpināt darīt visu “pa vecam”. Cilvēki pamatoti uzdod šos jautājumus, jo vainas apziņas radīšana ir viens no izplatītākajiem manipulācijas veidiem – gan individuālajā, gan sabiedrības līmenī.
Un tomēr – kaut arī vainas apziņa var būt maldīga un radīt nevajadzīgas nastas, tomēr tas, ka cilvēkā šāda vainas sajūtas iespēja pastāv, nebūt nav “dabas kļūda”, kas steidzīgi “jālabo”. Cilvēka apziņa dod viņam milzīgas iespējas ietekmēt apkārtējo pasauli – īpaši jau sīkā, ikdienas izvēļu līmenī. Un mēs labi zinām, ka šīs izvēles var būt tādas, kas pašam un citiem sagādā sāpes, vai arī – tādas, kas ceļ un veido mūsu pasauli par labāku vietu, kur dzīvot. Cilvēks nav ieprogrammēts robots, kas pilda komandas, kurām nav sakara ar viņu pašu. Cilvēks pieņem lēmumus, un šie lēmumi ietekmē viņu un visus apkārtējos.
Bibliskie teksti runā tieši par šādā izvēlēm. Par to, ka nav vienalga, kā cilvēks rīkojas. Pat Dievs nevar padarīt cilvēku laimīgu, ja cilvēks pats rīkojas tā, ka padara neiespējamu miera un harmonijas ienākšanu viņa dzīvē.
Tāpēc arī brīdinājums: lietas ir nopietnas. Nav runa par to, kā šo lietu nosauc – kādā vārdā tā tiek apzīmēta. Nereti apzīmējumi kļūst svarīgāki par pašu apzīmējamo. Taču dzīvē ir vērts izdarīt revīziju un ieraudzīt, ka ne jau tikai citi ir vainīgi pie tā, ka man neizdodas. Daudzas neveiksmes ir sakņotas manos lēmumos, un kamēr es šos savus lēmumus nebūšu gatavs revidēt, man velti gaidīt svētīgas pārmaiņas.
Šis vārds, bez kura cenšamies iztikt, nav domāts, lai radītu mūsos vainas sajūtu un tukšu nomāktību. Tas ir vārds, kas domāts, lai dotu cerību! Cerību, ka lietas varētu būt arī citādas, ka nekas nav zaudēts, ka Dievs man ir devis iespēju mainīties.
Pat nelielas izmaiņas mūsu izvēlēs rada veselas zemestrīces efektu mūsu dzīvē. Vajadzīga tikai drosme savus lēmumus pārskatīt. Ne tikai “saukt lietas īstajos vārdos”, kā bieži tiekam aicināti, bet reāli mainīt savas izvēles. Mūsu dzīves veiksmes atslēgu Dievs ir ielicis mūsu rokās.
Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs
Indulis Paičs
