“Bet ko jūs sakāt – kas es esmu” (Mk 8:29)
“Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu.” (Mt 7:21)
Daudzi miljoni kristiešu vairākās Eiropas valstīs gavēņa laikā katru gadu piedalās īpašā evaņģēliskās baznīcas rīkotajā akcijā “Septiņas nedēļas bez…” Katru gadu šai akcijai ir savs atšķirīgs raksturs, tēma, pārdomu loks. Šogad tas ir aicinājums septiņas nedēļas iztikt bez “lieliem” vārdiem.
Daudzi lieli vārdi zaudē savu lielumu, ja kļūst mūsu mutēs un prātos tikai par frāzēm, automātiski izteiktām klišejām. Daudzi lieli vārdi ir kā plāksteri, ar kuriem mēs aizlīmējam kādu tukšumu. Tik bieži mēs kā cirka arēnā žonglējam ar vārdiem – “Dievs”, “Kristus”, “Dieva Dēls”, “Svētais Gars”, “grēks”, “Pestīšana”, “Debesis”, “mūžība”, “ticība”, “žēlastība”, “patiesība”, metot gaisā te vienu, te otru. Taču gavēņa laikā pieiesim šiem vārdiem ar vislielāko nopietnību un mēģināsim runāt nevis par šiem vārdiem, bet par to, ko šie vārdi nozīmē. Jo it īpaši tāpēc, ka mūsdienu cilvēkam ne vienmēr ir skaidrs, ko šie vai citi vārdi nozīmē? Daudziem cilvēkiem šie vārdi ir svešvārdi un saprotami tikai nelielam “profesionāļu” pulciņam, pie tam arī viņu vidū domas dalās. Kā pastāstīt cilvēkam, kuram vārds “Kristus” ir svešvārds, par to, ko tas nozīmē un kas tas ir?
Kad sastopamies ar kādu vārdu, mūsos “uzpeld” noteikta bilde. Vārdi gadu desmitiem vai pat tūkstošiem nereti paliek vieni un tie paši, taču mainās šīs bildes. Piemēram, vārds “tilts”. Kāda bilde, šo vārdu dzirdot, “uzpeldēja” 16.gadsimta cilvēkam? 19.gadsimta cilvēkam? 21.gadsimta cilvēkam? Tieši tāpat ar vārdu “Kristus”. Dažādas bildes, priekšstati, nozīmes. Bet ko, ja “Kristus” ir nevis tikai kāda cilvēka vai kādas parādības, vai reliģiskas uztveres atslēgas apzīmējums, bet gan pašas dzīves nosaukums? Un dzīvot nozīmē nevis saukt “dzīve”, “dzīve”, bet gan šo dzīvi dzīvot.
“Ne ikviens, kas man saka:Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā”…. Kad sakām “Kristus”, kādu dzīvi mēs iedomājamies? Par kādu dzīvi mēs no savām kancelēm sludinām un kādu savā dzīvē praktizējam?
Jēzus vislabprātāk sevi dēvēja par vienkāršu cilvēku. Bībelē ir sacīts, ka mīlestība ir Dieva sinonīms. Jēzus ir vienkāršs cilvēks, kurā šī mīlestība bija redzama tā, kā nevienā citā cilvēkā. Cilvēks, kurš nepārtraukti – dzīvojot un mirstot – pārcēla šīs mīlestības robežas arvien tālāk, līdz nekas un neviens nepalika aiz robežas, bet uz visu attiecas aicinājums – mīlēsim cits citu. Cilvēks, kuram visā pasaulē nav neviena cilvēka, kuru vajadzētu nogalināt, izolēt, izslēgt, nolamāt, nolādēt, izsmiet, nicināt, apcietināt, notiesāt. Cilvēks, kurš neņem nopietni mūsu izveidotās sabiedrības hierarhijas. Cilvēks, kurš tāpat kā savā dzīves laikā sievietes un bērnus uztvēra kā sev līdzīgus, mūsu laikā kā sev līdzīgus uztvertu – kurus…? Domāsim paši. Cilvēks, kurš uzskata, ka visiem ir vieta un neviens nav atstājams aiz barjeras. Šī cilvēka cilvēcība ir fascinējoša. Tā rada vēlēšanos tai sekot, to izmēģināt, to mācīties. Ir tāda sajūta, it kā šajā cilvēka mutuļotu pats dzīves pilnības avots. Mūs nepamet izjūta, ka šī cilvēka klātbūtne ir Lielās Mīlestības klātbūtne. Nonākot viņa tuvumā, tu vienkārši jūti, ka esi mīlēts un pieņemts. Es nepazīstu nevienu citu šādu cilvēku, kurā tas būtu tik acīmredzami, tik autentiski, tik devīgi, tik atvērti un viesmīlīgi ikvienam. Tas ir kaut kas…kaut kas…kā priekšā visi vārdi šķiet sekli un frāžaini. Viņš mīl. Viņa vārds ir nevis “vārds”, “uzvārds”, personas vārds vai lietvārds, bet visdarbīgākās darbības darbības vārds. Viņš ir Tas, kurš mīl. Viņš to māca man.
Es mīlu, tātad ES ESMU. Tik cik es mīlu, tik es esmu. Un – savus ienaidniekus, ja kas… Man tad šķiet, ka es neesmu diez ko daudz. Bet ir viens cilvēks, kurš man palīdz augt, arī ja es neesmu tikpat kā nekas, viņam es esmu Kaut kas. Jo viņš mani mīl. Es jūtos ievērots, pieņemts, uzklausīts, sadzirdēts. Un no tā es augu.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs
Linards Rozentāls
